Šai reizē „Latvijas simtgades stāstu rakstos” parunāsim par supervaroņiem. Ja ne mums pašiem, tad mūsu bērniem un mazbērniem tādi ir zināmi – visādi spaidermeni, betmeni un halki, kuru kompānijā dzimumu līdztiesības iespaidā pēdējā laikā iemaldās arī pa kādai supersievietei.

Manis nosauktie gan ir importa varoņi, aiz kuriem stāv miljonos mērāma komiksu un filmu industrija, tomēr arī mums Latvijā ir savi, vietējie supervaroņi, no kuriem zināmākie ir Lāčplēsis un Kurbads, aiz kuriem stāv naudā nenovērtējamas latviešu tautas pasakas un teikas.

Šais teikās ir rodams vēl kāds šodien nedaudz piemirsts tēls, kuru ar supervaroņiem vieno pārtapšanas spēja, proti, dienā Tu esi vienkāršs zemnieks, bet naktī Tev ir iespēja izlīst caur koka sakni un Tu jau pārtopi – jā, tieši tā, pārtopi vilkatī.

Te vietā būtu atcerēties, ka decembri mūsu senči dēvēja par vilku mēnesi, šai laikā gāja arī budēļos, čigānos jeb ķekatniekos un šais gājienos neiztrūkstoša bija arī vilka maska. Mūsu senču par Dieva suni dēvētais vilks bija apveltīts ar gudrību un spēku, no vilka mūsu senči bijās, tomēr to arī godāja.

Tāda pati attieksme bija arī pret vilkačiem, kuriem pieskaitīja no citiem atšķirīgus vīrus ar kādām īpašām zināšanām. Tādu tolaik netrūka – ne velti Livonija tika dēvēta par „vilkaču zemi” un kāds 17. gadsimta citāts vēsta, ka „lībiešos visi protot burt un ja tos visus gribētu sadedzināt uz sārta, nepaliktu neviena strādnieka uz lauka”.

Vilkači ne tikai plēsuši lopus un uzbrukuši cilvēkiem, bet arī rīkojuši savas sanākšanas un katrā sevi cienošā novadā tādas sanākšanas vietas bijušas zināmas. Skaidrs, ka laicīgā un garīgā vara uz vilkačiem skatījās kā „tumsas kalpiem”, tomēr pirmās vilkaču prāvas Latvijā aizsākas vien reformācijas laikā 16. gadsimta vidū. Jāteic, ka tālaika tiesu arhīvi līdz mūsu dienām ir nepilnīgi saglabājušies, tomēr protokoli rāda, ka vairumā gadījumu apsūdzētie pat bez spīdzināšanas ir stāstījuši par „skriešanu vilkos” un vairumā gadījumu viņi savu dzīvi beidza uz sārta.

Tomēr progress nestāvēja uz vietas un pēc nedaudz vairāk nekā gadsimta – 1692. gadā Cēsu tiesā notiek viena no zināmākajām Latvijas vilkaču prāvām, kurā apsūdzēts ir kāds pirtnieks Tīss jeb Matīss. Lai gan vairāk nekā astoņdesmit gadus vecais vīrs labprātīgi atzīstas „vilkos skriešanā”, baznīcas neapmeklēšanā un pareģošanā, tomēr sārta vietā tiesneši viņam piespriež vien divdesmit rīkstes.

Ar laiku Latvijā samazinājās ne tikai vilku populācija, bet zuda arī ļaužu ticība vilkačiem un mūsdienās par kādreizējo „vilkaču lielvalsti” liecina vien vēsturnieku Zemzara un Strauberga pētījumi, kā arī Ģertrūdes ielas teātrī uzvestā izrāde „Vilka melanholija”.

Bet tagad laiks stāstu par vilkačiem noslēgt ar atbilstošu dziesmu, tomēr tajā nedzirdēsim ne vilkaču vārdu tālāk nesošo folkloras kopu „Vilkači”, ne leģendāros folkmetālistus SKYFORGER, kam arī ir dziesma par vilkačiem. Savs muzikāls stāsts par vilkačiem ir sastopams arī izrādē „Priekules Ikars”, arī neofolka apvienība ĒNU KALEIDOSKOPS ir apdziedājusi vilkaču meiteni, tomēr vistuvāk vilkaču laikiem ir piekļuvusi folkloras kopa TREJASMENS, kuras pagājušajā gadā izdotais albums „Iz ropažnieku dzīves” ir būvēts ap novada tautasdziesmām un teikām, tāpēc lai skan īsa pamācība, kā sadzīvē atpazīt vilkati – dziesma „Vilkačjanka”!

Un jā – mājās labāk neizmēģiniet kādu no daudzajām tautas gudrībām, kas māca, kā pārtapt vilkatī – ja nu izdodas?