Šis stāsts būs par Kārli Mīlenbahu. Šodien atzīmējam izcilā valodnieka, pedagoga, latviešu valodniecības un latviešu leksikogrāfijas pamatlicēja  165.  dzimšanas dienu.

Vērtīgākais K. Mīlenbaha devums ir «Latviešu valodas vārdnīca». Tajā ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm, kurā  apvienots valodnieka, filozofa un dzejnieka skatījums uz vārdu. Savu sirds darbu -  vārdnīcas manuskriptu K. Mīlenbahs paguva apstrādāt līdz vārdam "patumšs". Valodnieka mūža darbu turpināja un pabeidza valodu pētnieks, salīdzināmās un vēsturiskās valodas speciālists, K. Mīlenbaha domubiedrs un padomdevējs Jānis Endzelīns.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš par K. Mīlenbahu rakstīja: "Latviešu valodu Mīlenbahs pacēla augstu tās krēslas stundā. Varbūt nav nejaušība, ka Mīlenbaham bija lemts izrediģēt savu latviešu valodas vārdnīcu līdz šķirklim "patumšs". Mīlenbahs, Endzelīns un pati vēsture ir ienesušas gaismu tolaik patumšajā latviešu valodā, – mūžam dinamiskā mūsu valoda ir arī Kārļa Mīlenbaha piemineklis."

Sākumā  K.Mīlenbahs savu darbu pieticīgi sauca par tulkojošu vārdnīcu, tomēr  drīz kļuva skaidrs, ka vārdnīcas uzdevums būs daudz plašāks. Kartotēku K.Mīlenbahs papildināja, vērīgi sekodams latviešu periodikai,  vākdams izlokšņu vārdus, iztaujājot dažādās izloksnēs runājošus cilvēkus par vārdu izrunu un nozīmi. Viņam darbā palīdzēja sieva, brālis, vēlāk arī dēli. Mēnešrakstā «Austrums»  nodibināja īpašu «Valodniecības drusku» nodaļu, kurā K. Mīlenbahs publicēja vārdus, par kuriem gribēja saņemt sīkākus paskaidrojumus. Latviešu valodas vārdnīcas veidošana ir viens no cēloņiem, kāpēc Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā 1904. gadā tieka nodibināta Valodniecības nodaļa. 1905. gada janvārī žurnāls «Apskats» ziņoja, ka «mūsu cītīgais valodas urkņis un pētnieks» jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Ilgi gaidīto latviešu valodas vārdnīcu Kārlis Mīlenbahs rakstīja no  skolotāja darba brīvajā laikā. Sabiedrība saprata un atzina, ka apjomīgajam valodnieka darbam ir liela nozīme, tomēr materiālu palīdzību vārdnīcas tapšanas procesā K.Mīlenbahs  nesaņēma. Sapnis nodoties tikai vārdnīcas veidošanai tā arī  palieka tikai sapnis. 1911. un 1912. gada mijā K. Mīlenbahs atkārtoti  aicināja sabiedrību sūtīt vārdus, atsaukties apvidvārdu vācējus.

1915. gada vasarā  Kārlis Mīlenbahs devās uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu. Aleksandra ģimnāzija, kurā K.Mīlenbahs strādāja par virsskolotāju tika  evakuēta, bija sācies  pirmais pasaules karš. 1916. gada marta beigās no Veravas uz dzimteni pajūgā atved K.Mīlenbaha  zārku. Vārdnīca paliek nepabeigta.

Valodnieka mūža darbs neapstājās, to 1921. gadā pārņēma prof. Jānis Endzelīns,  kurš ar vārdnīcas tapšanu bija saistīts jau ilgāku laiku. Kopīgos izlokšņu vārdu vākšanas ceļojumos valodnieki bieži  pārrunāja arī  vārdnīcas uzbūves jautājumus.  Kad Jānis Endzelīns sāka strādāt pie vārdnīcas papildināšanas un rediģēšanas viņš aicināja tās veidošanā piedalīties visus, kam rūp latviešu valoda. Uz J. Endzelīna lūgumu sniegt paskaidrojumus par vārdu nozīmi, izrunu un lietošanu atsaucas apmēram tūkstotis cilvēku.  Tādejādi abu autoru darbs savijās vienā veselumā – „Latviešu valodas vārdnīcā”.  To izdeva laika posmā no 1923. līdz 1932. gadam, sākumā 45 atsevišķās burtnīcās, vēlāk tās apvienoja četros biezos sējumos.