Šīs dienas “Stāstu rakstu” raidījumā par Suitu kultūrtelpu. Šajā raidījumu ciklā jau esam stāstījuši par Suitu dziedājumiem, tāpēc šoreiz par to mazāk, bet vairāk par Suitu identitāti, tradīcijām, citām spilgtām un raksturīgām šīs kopienas iezīmēm.

Suitu kultūrtelpa ir pārmantotu dzīvu un suitu kopienas identitātei nozīmīgu kultūras tradīciju kopums, kas apvieno Alsungu, Basus, Gudeniekus un Jūrkalni – Kurzemes apkaimi pie Baltijas jūras, kas savā atšķirīgā veidā ataino kultūras tradīciju savdabību un dažādību Latvijā. Suiti ir spilgti paši par sevi - gan to tautas tērps, dziedājumi, mūzikas instrumentu spēle, suitu valoda, dzīvelīgums, enerģija, iznesība, spēja brīžiem pat dzēlīgi reaģēt uz dažādām situācijām un vienam otru apdziedāt.

Suitiem piemīt savs latviešu valodas dialekts, kas lietots gan tautasdziesmās, gan sarunvalodā ikdienā. Kā vēsturiski, tā arī šobrīd suitu kultūras tradīciju saglabāšanā būtiska nozīme ir reliģijai, pašiem suitiem sevi dēvējot par katoļu salu luterticīgajā Kurzemē. Suitiem gada ritējumā ir daudz svētku, un vieni no tiem, rudenī, ir svētā Miķeļa svētki, kas reizē ir ražas svētki, kas saistīti arī ar katoļu baznīcu. Tas tāpēc, ka 17.gs Alsungā celtā baznīca celta par godu Svētajam Miķelim, un tagad, katru gadu šie svētki Suitu pusē tiek svinēti. Tas reizē ir apliecinājums ļoti ciešai saiknei starp tradīcijām, kas suitiem ir raksturīgas kā pirmskristietiskās tradīcijas, arī dzen ar katolisko ticību. Šī saite ir kas tāds, ko suiti ārkārtīgi izceļ kā būtisku daļu no savas identitātes. Kā piemēru var minēt suitu dziedāšanas manieri, burdonu, un šis tiek izmantots suitu dievkalpojumos, proti, dziedot liturģiskos tekstus šajā dziedāšanas manierē, un tas ir kas tāds, ko suiti daudzina dažādās Latvijas vietās. Biežāk šķiet, ka suitu dziedājumi vairāk asociējas ar suitu sievām, bet šobrīd šo tradīciju atjaunojuši arī vīri. 

Suitu kultūrtelpa ir spilgti pamanāma ar košām krāsām pilniem tautastērpiem.

Suitu tērpu papildina arī rakstaini, tai skaitā pērļoti dūrgali. Suitu sievu tērpu centrā ir sakta, par dižo saktu dēvējot tā saukto trīsrindeni, kam raksturīgi trīs apļu rindās kārtoti izkalti rotājumi.

Nu jau vairākus gadus Suitu Kultūrtelpa ir starptautiski atzīta, jo 2009. gadā tā tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā. Viņu devums ir novērtēts, piešķirot augstāko Latvijas valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, un tas piešķirts arī ilggadējai „Suitu sievu” dziedātājai Antonijai Trumsiņai.

Savukārt folkloras kopas „Suitu dūdenieki” vadītājs Juris Lipsnis 2016. gadā ir uzrakstījis Suitu lūgšanu, kas kļuvusi par daļu no liturģijas suitu katoļu baznīcās.

Tradīciju pārmantošana no vecākās jaunākajai paaudzei ir viens no suitu kultūrtelpas saglabāšanas izaicinājumiem, un ceram, ka kopīgiem spēkiem, ar vien jauniem dalībniekiem, tas izdosies.

Šo stāstu noslēdzot, protams, visi kopā klausāmies Suitu Sievu dziedājumā.