Pirms 30 gadiem, 1988. gada 12. novembra rīts ausa citādāks, ar Latvijas karoga attēliem rīta laikrakstos. Tas tāpēc, ka Rīgā Lāčplēša diena bija godam atzīmēta ar sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Svētā Gara tornī. Šodienas acīm skatoties, pat šķiet nesaderīgs laikraksta nosaukums un raksta virsraksts. Piemēram, avīzē „Padomju jaunatne” publicēts Gunāra Janaiša raksts „Vakar Rīgas pils Svētā Gara tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs” un fotogrāfijas no karoga pacelšanas. Attēlos redzams plīvojošs sarkanbaltsarkanais karogs Rīgas pils tornī, cilvēku pūlis, karoga cēlēji – Ēvalds Valters un Alberts Bels, mācītājs Augusts Ālers, kas karogu iesvētīja un citi pasākuma dalībnieki. Protams, attēlos ir vien aisberga redzamā daļa, jo karoga pacelšanu organizēja un piedalījās daudz cilvēku. No visām malām uz Rīgu plūda sveicieni un apbrīnas vārdi, tā sauktajai, Rīgas karoga grupai. Īpašus atzinības vārdus rīdziniekiem veltīja Cēsu Tautas frontes nodaļa, jo nu Cēsis vairs nebija vienīgā vieta, kur karogs brīvi plīvo. Cēsnieki sarkanbaltsarkano karogu Jaunās pils tornī pacēla 1988. gada 22. oktobrī. Toreiz es nebiju to vairāku tūkstošu skatītāju vidū, kuri vēroja vēsturisko notikumu, bet ļoti labi atceros fotogrāfiju, kur redzami pasākuma dalībnieki, tostarp dziesminieks Valdis Atāls ar gariem hipija matiem un prievīti ap galvu. Vēl trīs karoga turētāji bija  Normunds Broks,  Imants Timermanis un Druvis Skulte, visi Cēsu tautfrontieši. Protams, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana Rīgas pils Svētā gara tornī bija sarežģītāks pasākums, kā arī simbolisks, jo ar šo notikumu sarkanbaltsarkanajam karogam vārti bija vaļā visā Latvijā.

1999. gada novembrī, pirmssvētku Triju zvaigžņu ordeņu pasniegšanas sarīkojumā, ordeņa pirmās pakāpes Goda zīmes saņēma arī Rīgas pils Svētā Gara torņa karoga grupa. Toreiz „Latvijas vēstnesī” bija publicēts Baibas Šābertes raksts „Ar savu, ar mūsu sarkanbaltsarkano — virs Latvijas, Svētā Gara tornī”. Baiba Šāberte ir viena no karoga grupas, tāpēc jo īpaši interesanti izlasīt šos atmiņu stāstus. Lai skaisti, ar cieņu un godu karogu dabūtu pelnītajā vietā, bija vajadzīga ne vien apņemšanās, bet arī radoša izdoma un pat viltība. Šobrīd daži citāti no pieminētā raksta intervijām:

„Nez no kurienes uzradās trīs puiši un teica: štrunts par bitēm, lienam augšā tornī un velkam karogu. … ja jau ir nolemts, ka karogs tiks pacelts Lāčplēša dienā, kāpēc mums šai naktī — bez svētības un cieņas, gluži kā zagļiem līst augšā un slepus pacelt karogu? Un tad, kad vēlā naktī gājām ārā, ap Pils laukumu slapstījās biedri privātā. Kas bija tie trīs puiši? — spriediet paši”. 

„No Zvejniekciema biju atvedis resnu kuģa tauvu— kaprona, kuru nolaidām no torņa lejā, piesējām mastu, tad studenti kāpa augšā un palīdzēja to stīvēt tornī. Bet lielākā problēma: kā dabūt mastu pāri malai? Un jāatzīstas, ka mēs mastu saliecām. Bet tad — dūšīgi vīri — atkal augšā iztaisnojām”.

„Iesvētītos karogus ceļot augšā, tika dziedāta himna. Allaž. Reiz es viens biju atbraucis — nakts laiks, es velku karogu augšā un viens dziedu "Dievs, svētī Latviju!". Jo tā tam bija jābūt. „

Tā karoga grupa rūpējās, lai sarkanbaltsarkanais plīvo, līdz valsts bija brīva un Rīgas pils kļuva par Valsts prezidenta rezidenci. Tad Svētā Gara torņa karogs tika uzticēts Valsts prezidentam. Tomēr vakar, pēc 30 gadiem, Rīgas karoga grupa atkal svinīgi uzvilka Latvijas karogu Rīgas pils tornī. Šobrīd 1988. gadā tornī paceltais karogs, kā arī Karoga grāmata, kurā reģistrēts karoga pacelšanas grafiks un to dalībnieki, apskatāmi Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Stāstu noslēgšu ar trimdas grupas Skandāls dziesmu „Domas par mājām”, kura ierakstīta gadu pēc karoga atgriešanās Svētā gara tornī. Ir laba sajūta, ka, braucot no lidostas pār tiltu, tornī var redzēt karogu plīvojot: „Piebraucam pie tilta pašā rīta agrumā, redzu kā karogs plīvo, kā saule visu apgaismo”.