Šis ir „Stāstu Raksts”, kas veltīts ievērojama latviešu zinātnieka, zinātnieku dzimtas pārstāvja, veiksmīga zinātnes popularizētāja drīz sagaidāmai nozīmīgai jubilejai.

Šodien par Latvijas Zinātņu Akadēmijas viceprezidentu, prezidentu, Senāta priekšsēdētāju, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidentu, Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas vadītāju, Latvijas Zinātnes padomes valdes locekli un valsts pētījumu programmu "Letonika" vadītāju, akadēmiķi Jāni Stradiņu.

Nosauktie tituli un amati darīti gara un zinātniski radoša mūža gaitā, un, paldies Dievam, visi darbi vēl nav izdarīti. Ja nu vēl par pagodinājumiem un medaļām, tad jāpiemin Latvijas Universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes un citu augstskolu goda doktora nosaukums, kā arī Paula Stradiņa balva, Paula Valdena prēmija, Solomona Hillera medaļa, Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa, Teodora Grothusa prēmija un Gustava Vanaga balva, kā arī II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, I šķiras Atzinības krusts, Francijas Goda leģiona ordenis un Igaunijas Māras zemes krusts. Ceru, ka šis uzskaitījums ir gana pilnīgs, kaut gan šajā apbalvojumu sarakstā ir viegli kļūdīties un kādu aizmirst.

Un ja aiz visas goda titulu un darba sasniegumu kalna, kas paliek pāri, tad noteikti lepnums par savu zemi valsti un tautu, tās zinātniskajiem sasniegumiem dažādās jomās, kas apskatīti un izvērtēti septiņās grāmatās un vairāk kā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī divdesmit grāmatās un vairāk kā 270 publikācijām zinātnes vēstures jomā.

Publikāciju saraksts uzskatāmi parāda zinātnieka duālās intereses – ķīmija, ja precīzāk, fizikālā ķīmija, polarogrāfijas jomā, no vienas puses un zinātnes vēstures pētniecība un popularizēšana no otras. Vairākos ierakstos, kurus glabā Latvijas Radio arhīvs zinātnieks skaidrojis savas izvēles:

Sākumā ar to ķīmiju diez kā negāja un arī vēlāk bija psiholoģiski nosliece uz vēstures, humanitārām zinātnēm, bet vēlāk tā iegājās un tā es sāku strādāt ķīmijā  - fizikālās ķīmijas laukā.

Plašākai auditorijai zinātnieks noteikti vairāk pazīstams ar zinātnes vēstures popularizēšanu, zinātniskiem darbiem. Kā īpaši gribas pieminēt vienu no jaunākajiem darbiem – akadēmiķa vadībā tapušo enciklopēdisku izdevumu, kas gatavots desmit gadus – divu sējumu rakstu krājums „Latvija un latvieši”.

Strādājot ar zinātnisko materiālu akadēmiķis izveidojis savu, mazliet ironisku, bet ļoti labsirdīgu vidējā latvieša raksturojumu, kas izstāstīts intervijā kolēģiem Latvijas Televīzijā:

Vidējais latvietis ir mērens, mazliet skaudīgs, dažreiz skops, bet pēdējā laikā parādās dāsnums - dāsnums pret slimniekiem, piemēram, pret līdzcilvēkiem. Un varbūt cilvēks ar viensētnieciskām iezīmēm, kas tomēr ir individuālists.

 Un noslēdzot šo „Stāstu rakstu”, līdz ar apsveikumiem dzimšanas dienā, viens zinātnieka izteikts vēlējums, kas kaut izteikts pagājušā gadsimtā, tomēr atbilst arī šodienas Latvijai.

 Latvijas vēsture turpinās, un šodien vairāk kā jebkad mums ir vajadzīgs optimisms, lai mēs varētu veidot savu vēsturi kā saimnieki pašu zemē.

Un noslēgumā – dziesma, paša „Stāstu rakstu” varoņa pieteikta – tas ir fragments no Jāņa Stradiņa apsveikuma Raimondam Paulam.

Un tad ir tā dziesmiņa par to, ka aiziet kādi, kā no gadiem veidojas mūžs. Un mūžs ir semantiski rada ar vārdu mūžība. Nu, bet par mūžību parunāsim pēc pāris simtu gadiem un varbūt ne uz šīs skatuves…