Aizvadītajā pirmdienā, otrajā oktobrī, tika svinēta Pasaules arhitektūras diena – tā gan ar dažādiem notikumiem dažādās Latvijas vietās turpināsies visu šo nedēļu.

Zīmīgi, ka Pasaules arhitektūras diena ir piesaistīta nevis konkrētam datumam, bet gan oktobra pirmajai pirmdienai un tas simbolizē arī šīs profesijas pārstāvju rosību, kas Latvijā vislabāk jūtama tieši Rīgā, kur šogad vien ekspluatācijā nodotas 725 ēkas. Tomēr tikai dažas no šīm celtnēm pretendēja uz „Gada balvu Rīgas arhitektūrā”, ko saņēma atjaunota Vecrīgas vēsturiskā ēka Jēkaba ielā 24, kurā šobrīd atrodas „Pullman” viesnīca.

Vecrīga, pareizāk sakot, tās siluets ar skatu no Pārdaugavas arī ir labākais piemineklis arhitektu rosībai jau no trīspadsmitā gadsimta un te jāpiebilst, ka Vecrīgas siluets ir atzīts arī par UNESCO un Eiropas kultūras mantojuma vērtību un tas greznoja arī Rīgas astoņsimtgades un NATO sammita logo.

Jāteic gan, ka laika gaitā Rīgas siluets ir mainījies – kaut arī pirmais Rīgas panorāmas skats ir tapis pirms 1547.gada, ir zināms, ka 14. gadsimtā Rīgas Doma, Svētā Pētera un Svētā Jēkaba baznīcu torņi vien nedaudz pacēlās virs pārējās apbūves un tikai 15. gadsimta beigās tie ieguva tagad ierasto augstumu, laika gaitā arī mainoties – no gotiskiem uz barokāliem.

Jauns akcents Rīgas siluetā parādījās deviņpadsmitā gadsimta vidū, kad tika uzcelta Anglikāņu baznīca, bet pēc nepilna gadsimta - 1938. gadā Rīgas silueta kreisajā pusē redzamā pils ieguva Triju zvaigžņu torni.

Mūsdienu Rīgas siluetā tiek iekļauta arī pirmā Rīgas augstceltne – 1961. gadā pabeigtā 21 stāvu augstā ēka, sākotnēji iecerēta kā Kolhoznieku nams, tomēr vēlāk nodota Zinātņu akadēmijai. Lai arī šī ēka Rīgas siluetā nu jau ir iedzīvojusies, savulaik tā tika dēvēta visnotaļ nicīgās palamās – gan par „Staļina torti” un „Staļina zobu”, gan par „Kremli”.

Jauni vertikālie akcenti Rīgas siluetā tuvākajā laikā, škiet, neparādīsies – to nodrošina arī 2003. gadā pieņemtais Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, tomēr jāpatur prātā, ka Rīga ir mūžam mainīga un tādai tai arī jāpaliek saskaņā ar seno ticējumu, kas stāsta, ka tad, kad Rīga būs gatava, tā nogrimšot Daugavas dzelmē.

Noslēdzot stāstu par arhitektiem un viņu veikumu – Rīgas siluetu, no teju septiņiem simtiem Rīgai veltītajām dziesmām piedāvāju noklausīties Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izdziedāto „Rīgas leģendu”, kuras pamatā ir Raimonda Paula komponēts Alfrēda Krūkļa dzejolis.