Rīga ir dziesmām bagātākā mūsu valsts pilsēta – tā Latvijas Radio 2 fonotēkā vien ir vairāk nekā 600 dziesmas, kurās apdziedāta gan pati pilsēta, gan dažādas tās vietas - arī Rīgas kanāls.

Šo 3 kilometrus un 200 metrus garo ūdens artēriju par savas dziesmas galveno varoni izvēlējās gan Goran Gora, pirms gadiem pieciem Rīgas kanālam veltot „Kanālmalas dziesmiņu”, gan arī komponists Harijs Bašs, jau krietni senāk – pirms trīsdesmit gadiem sarakstot dziesmu „Rīgas kanāls”.

Šīs solista Uģa Rozes izpildītās dziesmas pamatā ir Andra Zeibota dzejolis, kurā kanāla ūdeņos atspīd dažādi Rīgas vēstures posmi – gan 13.gadsimta „krusta karaspēks bruņās zvīļās”, tātad iekarotāji no katoliskās Eiropas, kuri Palestīnas vietā bija izlēmuši doties krusta karos uz daudz tuvāko Livoniju, lai kristīgajai ticībai pievērstu par pagāniem uzskatītos vietējos iedzīvotājus.

Dziesmā nav piemirsti arī zviedru laiki, kas Rīgā sākās 1629. gadā pēc poļu-zviedru kara, kad „tornī plīvo zviedru karogs”. Dziesmā minētās bargās nopratināšanas metodes tai laikā tika izmantotas visā Eiropā un, neraugoties uz tām, „zviedru laiki” tiek dēvēti par „labajiem” – kaut vai tāpēc, ka tika izveidotas pirmās skolas zemnieku bērniem un pirmo reizi latviešu valodā tika pārtulkota Bībele, ko par Zviedrijas karaļa piešķirto naudu paveica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks.

Interesanti, ka dziesmā nav minēta Rīgas nonākšana Krievijas valdījumā, kas notika pēc kara ar Zviedriju 1710.gadā – iespējams, ka tālaika padomju ideoloģija neatbalstīja kaut vai aizplīvurotu mājienu par Krievijas veiktu okupāciju.

Tomēr dziesmā ir skaidri sadzirdamas arī Atmodas vēsmas – „gailis tur torņa smailē dzied rītā baltajā – latvju Rīgai”. Tas ir gana drosmīgs apgalvojums astoņdesmitajiem gadiem, kad latviešu īpatsvars galvaspilsētā bija nokrities līdz vēsturiskajam minimumam, nieka trīsdesmit sešiem procentiem.

Nobeigumā jāteic, ka dziesmā minētos vēsturiskos notikumus atceras pati sirmā Rīga, bet tās jaunākais dēls – Rīgas kanāls gan tos nav pieredzējis, jo kādreizējā pilsētas nocietinājuma grāvja vietā tas izbūvēts vien 19. gadsimta piecdesmitajos gados, kas tomēr nemazina to īpašo, vēsturiski romantisko sajūtu, kas pārņem, pastaigājoties gar kanālmalu vai izbraucot tā ūdeņus ar laivu.