Džordžs Armitsteds ir Rīgas galva, kuru joprojām atceras un cildina arī pēc vairāk nekā simt gadiem. 27. oktobrī ir viņa 171. dzimšanas diena. Viņš Rīgu vadīja no 1901. līdz 1912. gadam un tieši šajos gados Rīga uzplauka, pārvērtās un viņa pēdas Rīgā pamanāmas arī šodien. Džordžs Armitsteds pievērsās vienlaikus vairākām attīstības jomām, un viņa vadībā sāka kursēt elektriskais tramvajs, rīdzinieki varēja sākt baudīt kvalitatīvu dzeramo ūdeni, uzcēla 16 skolas, Rīgas 1. pilsētas slimnīcu, tagadējo Nacionālā teātra ēku, kas sākotnēji bija Krievu teātris, arī Mākslas muzeju, kuram pats Armitsteds ziedoja vairākas augstvērtīgas gleznas no savas privātās kolekcijas. Šādu dāvinājumu viņš varēja atļauties, jo bija veiksmīgs un turīgs uzņēmējs un tādi bija arī viņa senči. Armitstedu dzimta Rīgā ienāca no Anglijas. Džordža Armitsteda vectēvs, arī vārdā Džordžs, Rīgā ieradās 1812. gadā un ļoti ātri ieņēma vietu starp turīgajiem un veiksmīgajiem, pie tam viņam nebija svešs mecenātisms. Nākamās paaudzes gāja viņa pēdās, bija izglītoti, ar paliekošiem darbiem.

Pētot materiālus par Rīgas politisko dzīvi 20. gadsimta sākumā, man šķita svarīgi, ka Džordžs Armitsteds bija pirmais Rīgas mērs, kas pilsētas vadībā iesaistīja dažādu tautību pārstāvjus, arī latviešus. Lai skaidrāk varētu domās uzzīmēt tā laika Rīgu, jāuzsver, ka tā bija 20. gadsimta pirmā desmitgade, Latvija vēl nebija dzimusi un Rīga bija viena no Krievijas impērijas pilsētām. 1910. gadā, apbraukājot provinces,  Rīgā viesojās Nikolajs II un nu jau moderno un eiropeisko pilsētu slavēja ne tikai par straujo attīstību, bet uzteica tās vadītāju par taupīgo saimniekošanu. Kā iespējams tik lielas lietas paveikt un vēl iegūt uzslavu par taupību, tolaik izbrīnīja daudzus Rīgas kaimiņus. Pēc pāris gadiem Nikolajs II Armitstedu aicināja ieņemt Sanktpēterburgas vadītāja krēslu, bet viņš atteicās. Iespējams tas bija tāpēc, ka jau tobrīd viņš bija smagi slims, bet, iespējams, ka arī bez tā viņš nekad negribētu pamest Rīgu un rīdziniekus. Ārpus Rīgas Džordža Armitstida vārds saistās ar Jaunmoku pili un Rindzeles muižu. 

1912. gada oktobrī Armistedam piešķīra Rīgas goda pilsoņa titulu un pēc diviem mēnešiem viņš aizgāja mūžībā. Šodien, ejot gar Latvijas Nacionālās operas un baleta ēku, varam satikt Džordžu Armitstedu un viņa sievu Sesilu Pihlau, kā arī čau čau šķirmes sunīti. Tā ir skulptūru grupa, kuru 2006.gada oktobrī par godu britu izcelsmes Rīgas mēram atklāja Anglijas karaliene Elizabete II. Jāpiebilst, vai un kāds suns bijis Armistediem vēstures avoti klusē. Bet ne par suni bija šis stāsts! Šis stāsts bija par rīdzinieku ar skaidru nākotnes vīziju, kura darbs un devums ir izturējis laika pārbaudi.