Kad pirmo reizi biju Rīgas Brāļu kapos, man nebija sajūtas, ka tā ir apbedījuma vieta, drīzāk parks. Jā, neapšaubāmi, tā ir godbijības un rāma miera piepildīta. Šodien es saprotu, kāpēc šī svētvieta nav kā citas kapsētas. Šeit ļoti pārdomāti izveidots gan memoriālais, gan ainaviskais ansamblis. Aiz vārtiem sākas liepu gatve jeb Pārdomu ceļš, gatves galā atrodas Varoņu terase ar ozoliem. Tik latviski un simboliski! Arī apstādījumos izmantoti Latvijā ierasti augi. Brāļu kapu ainavu izveidoja dārzu un parku mākslinieks, tobrīd Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks, un no 1924. līdz 1936. gadam šajā darbā iesaistījās arī arhitekti Aleksandrs Birznieks, Pēteris Feders un tēlnieks Kārlis Zāle. 1924. gada 18. novembrī Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste iemūrēja pamatakmeni Rīgas Brāļu kapu pamatos, un tā 12 gadu laikā radās izcils un neatkārtojams memoriālais ansamblis.

Abās pusēs ieejas vārtiem ir divas jātnieku skulptūru grupas. Manis jau pieminētā Liepu gatve aizved līdz mūžīgās uguns altārim, no kura paveras skats uz kapu lauku.  Tā malās atrodas "Mirstošo jātnieku" skulptūras un cilnis "Kritušie brāļi". Ansambli noslēdz 6 metrus augsta „Latvijas siena” ar apriņķu un pilsētu ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus, bet centrā "Māte Latvija".

Memoriālu svinīgā ceremonijā iesvētīja 1936. gada Lāčplēša dienā. Tur atdusas vietu bija raduši ap 2000 1. Pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušie karavīri. Jāpiebilst gan, ka arī pēc 2. Pasaules kara Rīgas Brāļu kapos apbedīja padomju armijas karavīrus, un diemžēl iznīcināja vairākus simbolus, kas atgādināja par brīvo Latviju. Un vēl, 1981. gadā Pārdomu ceļa malā pat tika izveidots apbedījumu laukums Komunistiskās partijas veterāniem. Protams, Brāļu kapus rūpīgi arī uzmanīja, jo īpaši ap 11. un 18. novembri, lai kāds nesadomātu aizdegt piemiņas svecītes. Pēc neatkarības atjaunošanas Brāļu kapi atguva savu nozīmi un vietu starp Latvijas kultūras vērtībām.

Savulaik Rīgas Brāļu kapus pētījis arhitekts Vaidelotis Apsītis. Viņš no 1958. līdz 1960. gadam bija Rīgas galvenais arhitekts. No šī amata viņu atbrīvoja, jo padomju vara viņa biogrāfijā atrada vairākas neatbilstības ieņemamajam amatam. Viņa aprakstu par Rīgas Brāļu kapiem es atradu www.rigasbralukapi.lv . Un lūk stāsta noslēgumā citāts par laiku, kad Brāļu kapi vēl bija tikai doma:   

„20. gadsimta sākumā Brāļu kapos bija guldīti aptuveni divi tūkstoši karavīru. Un, kaut arī pēc aizvadītajiem kariem valstij bija daudz rūpju dzimtās zemes atjaunošanā, Kārlis Skalbe savas domas izteica, vaicādams: “Ar ko lai iesākam savu uzbūves laiku?” — un pats atbildēja: “Ar tautas lūgšanu uz Brāļu kapiem. Šī lūgšana ir jāieraksta akmenī, jo akmens, kurš dzīvo saules mūžu, visilgāk uzglabā rakstus un līnijas. Tur, kur ir apglabāti mūsu brīvības cīnītāji, ir vieta, kur vajadzētu stāvēt piemineklim, kas izteic šīs ilgas. Še vajadzētu pacelties skaistam piemiņas templim, kapu svētnīcai.”