„PĒC LABĀKĀS ZIŅAS UN APZIŅAS NEKO CITU KĀ PATIESĪ­BU NEESMU TEICIS NEVIE­NAM PAR LABU NEVIE­NAM PAR ĻAUNU”

Šos vārdus atpazīst visi, kas lasījuši Vizmas Belševicas dzejas krājumu “Gadu gredzeni”. Krājuma noslēdzošā poēma "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" 1969. gadā satricināja visu Latviju un latviešu sabiedrību svešumā. Man šie vārdi šķiet arī tieši mērķējami uz pašu dzejnieci, rakstnieci, tulkotāju un atdzejotāju Vizmu Belševicu, kuru šodien pieminam viņas 86. dzimšanas dienā. Šīsdienas stāstā es negatavojos Vizmu Belševicu „izkrāsot” tikai patriotiskās krāsās, bet par vienu esmu pārliecināta – viņa bijusi taisna ceļa gājēja un tiešu vārdu runātāja. Interesants ir fakts, ka Belševica savulaik ir dzīvojusi tam laikam normālu komjaunietes dzīvi, ticējusi komunisma ideāliem, tomēr šo normālo dzīvi izjaukušas alkas meklēt patiesību, meklēt patiesību gan pagātnē, gan tagadnē. Tā viņa pārvērtās par pastāvošās varas kritizētāju un nepersonu, kuras darbus  nedrīkstēja drukāt, bet pašu publiski pieminēt, kur nu vēl cildināt.

Laiki mainās un šodien Vizmas Belševicas krājumi “Gadu gredzeni” un „Dzeltu laiks”, kā arī triloģija „Bille” ierindoti Latvijas kultūras kanonā. Bez pieminētajiem, netrūkst arī cita rakstura darbi dzejā, prozā, ir arī grāmatas bērniem. Un, kas ļoti svarīgi, ir arī pozitīvisma pilni stāsti par pašu Vizmu Belševicu. Divi īsi stāsti no rakstnieces Nora Ikstenas.

Es domāju, ka katram rakstniekam, kas ir manas paaudzes rakstnieks – tagad jau vēlie 40 gadi, ļoti paveicās, ka mēs bijām mīlēti un lutināti no mūsu vecākās paaudzes rakstniekiem, tādiem kā Knuts Skujenieks, Zigmunds Skujiņš, Vizma Belševica. Viņi mūs ļoti silti pieņēma. Par Vizmu ir man ļoti īpaši divi stāsti. Viens ir par rakstnieces likteni. Mēs braucām uz Leipcigas grāmatu gadatirgu un es kā jauna rakstniece biju paņemta oficiālajā delegācijā. Lidmašīna šausmīgi kratījās, tas bija tāds mazs Kukuruzņiks, un es visu to lidojuma laiku pavadīju Vizmai padusē. Viņa man glāstīja galvu un atkārtoja: „Neuztraucies, Noriņ, nekas labs jau no tā rakstnieces likteņa nav – sabojāti nervi un liels dibens”. Un strādājot es ļoti bieži atceros, tos viedos Vizmas vārdus.

Un otrs stāsts arī ir no tās pašas Leipcigas. Vizmas mīļākais dzēriens bija Džins ar Toniku. Kad mēs bijām tikuši galā ar Leipcigas lasījumu, tad Vizma teica, ka visus cienās ar Toniku… Šis stāsts vairāk raksturo Vizmas brīnišķīgo humora izjūtu. Un viņa nopirka Džinu un nopirka Toniku, teica, ka pati jaukšot kokteiļus. Man viņa ielēja graņonkas izmēra glāzē, gandrīz pilnu glāzi Džina un, attaisījusi Tonika pudeli, vaicāja: „Noriņ, vai Tu gadījumā neesi stāvoklī…”. Tad, kad es atbildēju, ka nē, tad Vizma teica: „nu, labi, tad Tu vari dzert, jo Tonikā ir hinīns”.

Paldies Norai Ikstenai par šiem atmiņu stāstiem! Tajos ir nenosvērta vērtība! Gan humora, gan dziļas nopietnības deva bijusi Vizmas Belševicas dzīvē. Šo stāstu es sāku ar citātu no Indriķa un arī noslēgšu ar dziesmu „Kliedz, mana tauta” no cikla "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", aicinot padomāt par šo abpusgriezīgo zobenu visos laikos. Vizmas Belševicas dzeja, Nika Matvejeva mūzika, grupa „Sīpoli”.