Šodien aprit 135 gadi kopš pasaulē nāca rakstnieks, dzejnieks un politiķis Linards Laicens. Viņš bija viscaur revolucionārs un kaismīgs vecā sagraušanas idejas atbalstītājs, tā teikt, visu jāsāk no baltas lapas.

„Kā veco pasauli uzvarēt?

To vajag nāvīgi ienīst spēt.

Bet naidā visniknākajā kvēlos tam sirds,

Kam nākotnes mīla visspožāki mirdz.

Visvarenāk nākotni mīlēt tas spēs,

Pats sevī kas pagātni uzvarēs.”

Tā skan Linarda Laicena dzejolis „Vārdi”. Viņš aktīvi iesaistījās 1905. gada revolūcijā, dēļ kā bija spiests emigrēt uz Somiju, 1909. gadā atgriežoties, viņu apcietināja un piesprieda divu gadu cietumsodu. Drīz pēc tā izciešanas viņš pārcēlās uz Maskavu un pēc Februāra revolūcijas kopā ar Jāni Akurāteru, Kārli Skalbi un citiem latviešu rakstniekiem, skolotājiem, publicistiem un politiķiem piedalījās Latviešu Nacionāldemokrātu partijas dibināšanā. Partijas programma atbalstīja Latvijas kā patstāvīgas republikāniskas valsts izveidi Krievijas republiku federācijā ar savu karaspēku, naudu, valodu, ar garantētu pilsoņu brīvību. Tas bija laiks, kad alkas pēc brīvības bija lielas, bet sava valsts šķita, kā tāls sapnis. Tomēr 1918. gadā valsts tika dibināta, tomēr cīņa par brīvību tā īsti tikai sākās.

Laicens bija Rīgas domes deputāts, no Strādnieku un zemnieku partijas saraksta ievēlēts 3. un 4. Saeimā. Sociālistisko ideju vadīts, 1929. gadā viņš iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā, kas neatkarīgajā Latvijā bija nelegāla organizācija. Protams, Komunistiskajai partijai nepatika Laicena latviskums un neatkarīgums. Labākas dzīves meklējumos, 1932. gadā viņš emigrēja uz Maskavu, kur tā sauktajā „Latviešu operācijā”, "lai sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā”, Laicenu arestēja un nošāva.

Dzimtajā pusē, Apes novada Trapenē ir Laicena piemineklis. Viņš savulaik dzīvojis Valmierā un bijis viens no „Valmieras puikām”. Romāna „Valmieras puikas” autors Pāvils Rozītis bija Laicena draugs un romānā Pēteris Laucis ir viņa prototips. Pie Vidzemes augstskolas ir skulptūra ar trim Valmieras puikās. Arī tā ir sava veida piemiņa. Vēl viens piemineklis Linardam Laicenam ir viņa darbi. Viņš dzīvoja tādā laikā, kad ar saviem uzskatiem pabija dažādu varu nežēlastībā un cietumos. Vieni no spilgtākajiem darbiem ir romāni „Emigrants”, „"Kliedzošie korpusi", stāstu krājums „Kameras”, kurus var raksturot arī kā autobiogrāfiskus.