Katru rītu uz darbu un katru vakaru mājās no darba es nāku gar namu Vīlandes ielā, uz kura atrodas plāksne ar uzrakstu: „Šajā namā no 1945. līdz 1965. gadam dzīvoja izcilā Latvijas primabalerīna, pedagoģe un baletmeistare Helēna Tangijeva-Brizniece”.

Uzvārdu iepriekš biju dzirdējis – latviešu baleta zvaigzne, baletu iestudētāja, jauno zvaigžņu skolotāja. Starp citu, ja gribam pieminēt viņas slavenākos skolniekus, tad Latvijā tie varētu būt Janīna Pankrate un Haralds Ritenbergs, pasaulē – Mihails Barišņikovs, kuram pedagoģe likusi izaugt par 4 cm, lai augums atbilstu solista statusam – tā vismaz vēsta viena no baleta leģendām.

Visus slavenos audzēkņus nenosaukt, jo teju divdesmit gadus pēc kara viņa bija Nacionālās operas galvenā baletmeistare un Rīgas Operetes teātra baletmeistare. Helēna Tangijeva-Birzniece „bija efektīgākā dāma Latvijas baleta vēsturē” – tā raksta žurnālists Ēriks Tivums – „ar īpašu stāvokli latviešu baletā turpat piecdesmit gadu garumā”.

Pēterburgas baleta skolas audzēkne, Krievijas impērijas aristokrātijas atvase, Helēna, Aleksandra meita Bek-Melin Tangijeva, krievu muižnieces un armēņu kņaza un virsnieka meita Latvijā nokļuva kā latviešu diplomāta, sūtniecības padomnieka Aleksandra Heinriha Birznieka dzīvesbiedre.

Profesors Raitis Trejs savos pētījumos citē mākslinieces atmiņas: "Mana īstā dzīve mākslā sākās tikai uz Nacionālās operas skatuves Rīgā, kurp pārcēlos 1927. gadā līdzi savam vīram. Tūlīt iekļāvos jaunajā latviešu baletā, kas tolaik vēl tikai tapa."

Pārcēlusies uz Rīgu, Helēna Tangijeva-Birzniece drīz sāk lietot arī latviešu valodu, tiesa gan, visu mūžu runājot īpašā, pašas manierē – bez precīzas gramatikas, iestarpinot dažādus citu valodu vārdus.

Starpkaru periodā viņa dejoja Briselē, Antverpenē, Kauņā, Berlīnē, Helsinkos, Stokholmā. Daudzviet skatītāji aplaudēja kājās stāvot.

Slava bija liela un pelnīta, bet laulība ar latviešu diplomātu nebija laimīga. Varbūt vainojama lielā vecumu starpība – vīrs bija 25 gadus vecāks. Temperamentīgajai un žilbinošajai dāmai netrūka pielūdzēju. Uz nākamo vīra diplomāta darbavietu – Gdaņsku, jeb, toreiz, Dancigu, viņa līdzi neaizbrauca.

Veselības problēmu dēļ (viņa Šveicē un Itālijā ārstējās no tuberkulozes) Tangijevas-Birznieces dejotājas mūžs izvērtās ne līdz galam piepildīts. Kara beigās ar viņu notiek vēl viena liktenīga sagadīšanās. Kā stāsta viņas kolēģe Ieva Grotuse - viņas otrais vīrs Vilis Olavs (jaunākais) bija Slokas pilsētas galva un turklāt aizsargs. Viņiem bija jābrauc uz Zviedriju, jo Vācijā Tangijevai nebija ko darīt, arī pārāk austrumnieciski krāšņā izskata dēļ – ar to jau bija problēmas vācu Rīgā. Taču laiva, ar kuru Ventspils ostā bēgļi no Latvijas tika vesti līdz lielajam kuģim, apgāzās. Tangijevu izglāba, viņas vīrs noslīka. Kam Tangijevai vairs Zviedrija?

Viņa palika Latvijā un pievērsās baleta inscenēšanai. Kļuva par Tautas skatuves mākslinieci, valsts prēmijas laureāti, ordeņa kavalieri. Iestudēja vairāk nekā 20 pirmizrādes, sākot ar sev tik mīļo Pēterburgas klasiku, tika galā ar neizbēgamajiem, sava laika pieprasītajiem idejiski norūdītajiem baletiem, eksotiskajām spāņu un indiešu tēmām, un radīja vairākas izcilas latviskas izrādes. Latviskumu viņa uzņēma kā pašsaprotamu un nepieciešamu vērtību. Laikabiedri saka - bija vairāk latviska nekā daudzi viņas latviešu kolēģi.

Kā žurnālā "Santa" rakstīja žurnāliste Laura Dumbere, "viņa patiesībā ir dubulta leģenda. Jaunībā – viena no spožākajām skatuves zvaigznēm, vēlāk – fantastiska baletmeistare un pedagoģe.” Helēna Tangijeva-Birzniece nodzīvoja krāšņu mūžu un no dzīves šķirās Rīgā 1965. gada jūlijā. Viņas vārdā nosaukta balva par ieguldījumu baleta mākslā. Viņai veltītas filmas un grāmatas. Viņas iestudējumi ir latviešu baleta klasika, tos atjauno.

Helēnas Tangijevas-Birznieces radītā „Gatves deja” no baleta „Laima” fināla ir latviešu tautas deju zelta fondā un līdz pat mūsu dienām. Šī deja joprojām ir gan tautas deju kolektīvu pastāvīgajā repertuārā, gan lielo Latvijas Deju svētku programmā.