"Gribas būt kungam un valdniekam par dzīvi, to celt un veidot, un ik brīdi no jauna radīt. Jo radīšanas sajūsmā dvēsele piedzīvo savu lielāko laimi". Tātad radīšanas prieks ir vislielākā iespējamā laimes sajūta cilvēka dzīvē. Šī ir viena no atziņām, kas atrodama skolotāja Aleksandra Dauges rakstītajā. Tas ir citāts no viņa grāmatas "Kultūras ceļi". Latvijas Universitātes goda doktora Aleksandra Dauges 150 dzimšanas diena ir šodien, 22. augustā un par viņu ir šodienas stāstu raksts.

Dauge bija sava veida ideālists - tāds, kas rosinājis domāt par absolūtu taisnību un absolūtu patiesību, par ideālā skolotāja uzdevumu uzskatījis dot savam audzēknim labāko, ko vien iespējams.

Aleksandrs Dauge dzimis Saukā - starp Viesīti un Neretu, cienītu skolotāju ģimenē, tēvs - ne tikai skolotājs, bet arī ērģelnieks un rakstnieks. Ģimenē vēl bija jaunākais brālis Pauls - zobārsts un revolucionārs. Sēlijas vecāku skolots, vēlāk viņš mācījies Rīgā un Pēterpilī, kur, beidzis Annas baznīcas skolu, devās uz daudzu latviešu jauniešu sapņu pilsētu Tērbatu. Tur, pusotru gadu mācījies klasiskā ģimnāzijā un izturējis pārbaudījumus, studēja universitātē vēsturi, iegūstot vēstures zinātņu kandidāta grādu. Sekoja piedalīšanās Tērbatas latviešu studentu zinātniski literārā biedrībā, tā dēvētā "Pīpkalonijā", iepazīšanās un draudzība ar Eduardu Veidenbaumu, Paulu Kalniņu, un citiem jaunstrāvniekiem.

Augstskolas beigu posmā apprecējies ar žēlsirdīgo māsu Antoniju un ticis pie pirmā dēla, Aleksandrs Dauge pēc augstskolas beigšanas strādājis par skolotāju ģimāzijās un komercskolās Igaunijā, vairākās vietās Polijā un Maskavā.

Interesantas ir Dauges uzskatu pārmaiņas - ja studiju gados viņš vairāk pievērsies marksistiskiem, sociālistiskiem uzskatiem, tad, pētot vēsturi, viņš sapratis, cik (Dauges citāts) “šī mācība teorētiski, mākslīgi konstruēta, nepārbaudīta un nepārbaudāma, cik nepamatota ticība tam, ka sociālismam neizbēgami jānāk kā nenovēršamam vēsturiskās attīstības posmam". Dauge, kura studiju gadu galvenais mērķis bija sava pasauluzskata radīšana, izglītības sniegto zināšanu rezultātā augstskolas beigās bija demokrātisku uzskatu cilvēks.

Kā cilvēks ar plašu redzesloku, Aleksandrs Dauge, bez tajā laikā tā sauktajām klasiskajām valodām – grieķu un latīņu – vēl brīvi runājis sešās citās, mācījis vācu valodu, publicējies rakstus krievu un latviešu periodikā par dažādos izglītības jautājumos.

Strādādams Maskavā Dauge uzstājās ar priekšlasījumu cikliem par mākslu, literatūru un pedagoģiju. Būdams iecienīts skolotājs un lektors, viņš izpelnījās vairākus studiju ceļojumus uz Vāciju, Šveici un citām Rietumeiropas zemēm, lai iepazītos ar modernās pedagoģijas metodēm.

Vairāk nekā gadsimta ceturksni pavadījis svešumā, 1920. gadā Dauge, 52 gadus vecs, divu pieaugušu dēlu tēvs, atgriezās brīvajā Latvijā. Viņam, kura vārds bija dzimtenē labi pazīstams, uzticēja LU filoloģijas un filozofijas fakultātes pedagoģijas nodaļas vadību. Paralēli docenta darbam Latvijas Universitātē no 1921. līdz 1923. gada sākumam Dauge strādā par Izglītības ministru.

Dauges vadībā tikai ieviestas būtiskas pārmaiņas izglītībā – vienots skolas apmeklējuma grafiks, respektējot dažādu ticību svētkus, latviešu valodas pārzināšanas prasības visiem skolotājiem, vienotas izglītības prasības visiem pedagogiem, Universitātes, Operas un Nacionālā teātra statūtu apstiprināšana, vienota latviešu alfabēta ieviešana, citiem vārdiem – Dauges darbs bija sakārtot nacionālas valsts dzīvi, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja.

Dauge strādā arī par pedagogu un Mākslas un filozofijas nodaļas vadītāju Tautas Universitātē, lasa lekcijas Kaucmindes mājturības seminārā, vada Rīgas Latviešu biedrības rīkotos priekšlasījumus, publicējas periodikā, strādā par redaktoru, piedalās dižu pagātnes cilvēku dzīves aprakstu veidošanā un izdošanā.

Dauges īpašā interese ir mākslas pedagoģija, proti, kā audzināšanas darbu veikt attīstot cilvēka radošās spējas.

Dauge ir viens no sava laika lielākajiem latviešu skolotājiem un skolas veidotājiem. “Jaunstrāvnieks ministra amatā” - tā Dauges dzīves gājumu īsi raksturo profesors Rihards Treijs un par skolu arī dziesma, kas noslēdz šo stāstu rakstu par vienu īstu latviešu skolotāju, kurš savas pasaulē apgūtās zināšanas atnesa un veiksmīgi īstenoja dzimtenē.