Šis nebūs garš un izvērsts stāsts, vien maza ieskice par lielu cilvēku. Personību. Atgādinot, kā  pelnrušķītes par zvaigznēm top. Arī teātrī. Dailes teātris bija viņas  mājas, kinostudijā aktrise jutās vairāk kā ciemiņš, radio…pat grūti pasacīt, lai gan šeit iznāca ar viņu sastapties vistuvāk.Uz studiju allaž nāca Dāma, nevainojami tērpusies, lepna, atturīga savā stājā, ar izsmalcinātām manierēm, kas radīja distanci, kuru pārkāpt, šķiet, bija neiespējami. Esot kopā dzīvajos lasījumos, nevarēja nepamanīt viņas īpatno balss piesitienu un savdabīgi kaligrāfisko dikciju, kas kā izteiktai teātra dīvai viņai ilgu laiku liedza pārkāpt kinostudijas slieksni. Lai gan tieši ar kino viņa - Lilita Bērziņa  savu karjeru faktiski aizsāka. Kad meitenei apritēja 17 gadu, 1920.gada vasarā, Rīgā ieradās krievu kinorežisors Pjotrs Čardiņins, lai uzņemtu vienu no pirmajām latviešu spēlfilmām „Psihe”,kurā viņa nospēlēja Ilgas lomu. Jaunās aktrises partneris bija pats Eduards Smiļģis, un  viņš  uzaicināja Lilitu, tolaik vēl Liliju, uz nesen dibināto Dailes teātri. Drīz Lilita Bērziņa kļuva par štata aktrisi, teātrī nostrādājot 61 gadu. Sākums gan nebija rozēm sēts - dejotāja, bezvārdu lomiņas, nebeidzamie masu skati un pirmais raganas teikums Raiņa „Ugunī un naktī” - „Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu!”. Kad pienāca 10 gadu darba jubileja, izrādījās, ka nav pat nevienas īstas lomas, ar ko to nosvinēt. Lielais lūzuma gads bija 1933., kad Lilita Bērziņa sevi pieteica ar pirmajām nopietnajām lomām - grāfiene Dona „Gestā Berlingā”, Asnāte „Jāzepā un viņa brāļos” un Zāra „Skroderdienās Silmačos”. Dailes teātra prīmas satusu aktrise iekrāsoja  ar tādām lomām kā Otello Dezdemonu, Pēra Ginta Solveigu, Orleānas jaunavu Žannu d’Arku, Fausta Grietiņu un citām, par Žannas tēlojumu saņemot Kultūras fonda prēmiju. Aktrises talanta kuģis četrdesmitajos gados droši iepeld lielajos ūdeņos, un tad  vairs nav bīstami nekādi  vēji -ne no austrumiem ne rietumiem. Atzinības birst no visām varām un visiem režīmiem, ar kuriem Bērziņa mēģina sadzīvot - viņai ir piešķirti paši augstākie apbalvojumi gan Ulmaņlaikā, gan vācu un padomju laikā, un skaistās Lilitas fotoattēli rotājuši gan pirmskara „Atpūtas” vāku, gan komunistiskā oficioza „Cīņa” pirmās lappuses. Par viņas naivo partejisko pārliecību gan kolēģi esot paklusām smīnējuši, taču dižās aktrises klātbūtnē par to klusējuši. Pēckara gados Bērziņa savu talantu apliecina ar krievu klasiku – „Šura”,  Gorkija „Jegors Buličovs” un citi, Anna Kareņina, Maša-Čehova „Trīs māsas”, Ļubova Jerovaja un citas nozīmīgas lomas, taču vienu no augstākajām virsotnēm viņa sasniedz, atveidojot Raiņa Spīdolu, viesizrāžu laikā 1947.gadā šokējot Maskavas publiku un izpelnoties PSRS Valsts prēmiju. Lilita Bērziņa nospēlējusi turpat 300 lomu, no tām, kā spriež teātra kritiķi, vismaz kāds desmits zelta burtiem ierakstāms latviešu skatuves mākslas  vēsturē. Kas attiecas uz kino, tad ar to, kā jau minēju, sācies un ar to arī beidzās Lilitas Bērziņas ļoti spilgtais un bagātais radošais mūžs. Proti, pēc piecu gadu desmitu kino pauzes viņu atkal pamanīja režisori Aloizs Brenčs, Vija Beinerte, kā arī  Jānis Streičs savās filmās „Mans draugs - nenopietns cilvēks” un leģendārajā „Limuzīnā”.