Esiet sveicināti 29. septembrī, dienā, kad viens no kalendārā rakstītajiem vārdiem ir Miķelis, un šim vārdam par godu ir arī mums visiem tik labi zināmie svētki – Miķeļdiena, kas ir šīs dienas Stāstu Rakstu raidījuma centrā.

Miķeļi jeb Miķeļdiena ir latviešu rudens saulgrieži, kas, balstoties uz senču kalendāru, tika svinēti laikā ap 21. – 23. septembri, proti, laikā, kad dienas ilgums bija vienāds ar nakts ilgumu. Senatnē Miķeļi tika svinēti trīs dienu garumā, katrā dienā veicot noteiktas, rituālas darbības. Mūsdienās aMiķeļi, līdzīgi kā citi saulgrieži, tiek atzīmēti arī citās pasaules malās, tomēr šo svētku nozīme un tradīcijas atkarībā no tautām un to kultūrām ievērojami atšķiras.

Ņemot vērā vasaras ražas novākšanas darbus rudenī, Miķeļi tiek dēvēti arī par gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētkiem. Nosaukums “Miķeļi” radies no kristietībā godātā erceņģeļa Miķeļa jeb Mihaēla vārda, kura vārda diena mūsdienās tiek svinēta arīdzan ap rudens saulgriežu laiku.

Miķelis ir Miķeļdienas personifikācija jeb cilvēkotais tēls. Miķelim ir pelēks apģērbs, kas simbolizē dienas bez saules un novāktos laukus rudenī, kad vasaras zaļums tos jau pametis, bet sniegs vēl nav klājis. Dainās minēts, ka Miķelis mājo labības laukā, kalnā, pļavā un silā, kur tas ar zemi un gādā par dabas bagātību savākšanu rudenī. Pats Miķelis latvju dainās tiek saukts par labu un bagātu vīru, kā arī par maizes tēvu, jo ir saistīts ar rudens ražas ievākšanos.

Miķelis tiek uzskatīts arī par zirgu aizgādni rudens periodā. Svarīgi pieminēt, ka Miķeļos tika daudzināts ne vien Miķelis, bet arī, piemēram, Dievs, Māra un Jumis.

 Līdz ar Miķeļiem sākās arī Veļu laiks saukts arī par Dieva laiku, garu laiku, jo rudens saulgriežos – Miķeļos – tumsa gūst virsroku pār gaismu, un sākas gada tumšais un klusais laiks, kad veļi jeb senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar savas dzimtas dzīvajiem pārstāvjiem. Veļu laiks ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem.

Miķeļdienas tradīcijas, kā teju visas latviešu tradīcijas, ir balstītas uz senlatviešu Miķeļu ticējumiem, proti, senatnē nekas netika darīts tāpat vien – katras tradīcijas un paražas pamatā bija apzināts ticējums. Vairākas Miķeļdienas tradīcijas bija saistītas ar Jumi, kas senlatviešu mitoloģijā ir druvu dievība, auglības un ražas daudzinājums un kas nāk no sākotnējām Apjumību tradīcijām. Jumja pamatā ir dzīvības saglabāšanas, turpināšanas, kā arī vairošanas princips. Tā kā no Jumja labvēlības bija atkarīga nākamā gada druvas auglība, tad Miķeļos tika veikti vairāki maģiski rituāli, kas palīdzēja pielabināt un noturēt Jumi savos laukos.

Senie zemkopji, mūsu senči ticēja, ka Jumis dzīvo labībā un ka tikai tiem saimniekiem, kuru labībā mājo Jumis, ir iespējama krietna labības raža. Šī iemesla dēļ, lai pielabinātu un uz palikšanu pievilinātu Jumi, laukos kaut mazliet, bet vienmēr tika atstāta labība – pretējā gadījumā Jumis palika sirdīgs un nekad vairs šajā laukā neatgriezās. Šī labība tīrumā tika atstāta kūlīša veidā, uzskatot to par sava veida mājokli, kur Jumim pārziemot.

Kā jau katriem senlatviešu svētkiem, arī Miķeļdienai ir savi ticējumi, un šeit daži no tiem:

Ja Miķeļos pūš ziemeļvējš, būšot auksta un dziļa ziema, bet, ja pūš dienvidvējš, būšot silta ziema bez dziļa sniega.

Ja koku lapas nobirst pirms Miķeļiem, būšot agrs un silts pavasaris, bet ja tās nobirst pēc Miķeļiem, pavasarī ilgi turēšoties sniegs.

Un te vēl viens par mums aktuālo ražas laiku:

Ja līdz Miķeļiem neesot novākta raža, Miķelis varot uzsūtīt salu un sniegu.

Šāds, lūk, ieskats Miķeļdienas vēsturē, tradīcijās un ticējumos.