Šis ir „Stāstu Raksts” par teātri. Par vienu no Latvijas teātriem, kuram, līdzīgi kā Latvijas Radio 2, ir konkrēts nacionālo identitāti apliecinošs saturs, tikai mūsu stāsts ir par citu valodu un citu tautu – „Rīgas Krievu teātri”, ja precīzāk un ar pilnu nosaukumu – „Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri”. Ar šo nosaukumu gan teātris nav nodzīvojis visu savu, šobrīd nu jau 135 gadus garo mūžu, bet par to pēc brīža.

Rīgas Krievu teātris ir vecākais krievu dramatiskais teātris aiz Krievijas robežām – tas atklāts 1883. gada 2. oktobrī. Teātra pirmais vadītājs bija režisors un aktieris Jefims Sokolovs un sākotnēji Rīgas Krievu teātrī strādāja 16 aktieri. Pirmajā teātra sezonā skatītājiem tika piedāvātas sešdesmit (!) lugas, starp kurām bija desmit Aleksandra Ostrovska lugas, trīs Nikolaja Gogoļa lugas, citi darbi, tai skaitā Šekspīrs un Šillers.

Nākamais posms teātra vēsturē sākās 1902. gadā kad par teātra vadītāju – tolaik to sauca par antreprenieri – kļuva Konstantīns Ņezlobins. Teātri tolaik sauca par Rīgas otro pilsētas krievu teātri un repertuārs turpināja pildīties ar krievu dramaturģijas klasiku (dažas lugas gan tolaik vēl klasika nemaz nebija) un atzītu pasaules dramaturģiju. 20. gadsimta sākumu dēvē par “zelta laikmetu” krievu teātra vēsturē Rīgā. „Laba krievu teātra parādīšanās ienesa jaunu strāvu pilsētas kolorītā”, tā šo laiku aprakstīja teātra pētnieks Aleksandrs Fiļejs.

Rīgas Krievu teātrī pagājušā gadsimta sākumā strādāja viens no gruzīnu teātra pamatlicējiem Konstantīns Mardžanovs, kurš Rīgā uzveda Čehova, Moljēra un Tolstoja lugas. 1912. gadā režisors Nikolajs Mihailovs teātrī iestudēja pirmo latviešu izrādi krievu valodā – Rūdolfa Blaumaņa „Indrānus”, kurus pēc simts gadiem vēlreiz uzveda šobrīd Latvijā slavenais režisors Elmārs Seņkovs.

1921. gadā jaunā Latvijas valsts, atbalstot nacionālo minoritāšu teātrus, investēja 150 tūkstošus Latvijas rubļus – līdz ar vācu un ebreju teātriem tas bija atbalsts arī Rīgas Krievu teātrim.

1931. gadā Rīgas Krievu teātrī ieradās izcilais krievu aktieris un režisors Mihails Čehovs, dramaturga Antona Čehova brāļadēls, un iestudēja Gogoļa “Revidentu” un vairākas citas lugas. Mihaila Čehova teātra skola, kas saka, ka teātrī galvenais radošā procesa virzītājs ir aktieris, un paša ievērojamā aktiera un režisora darbība Rīgā arī devušas Rīgas Krievu teātrim tā šībrīža nosaukumu. Pats būdams leģendārā Konstantīna Staņislavska skolnieks, viņš mācīja slaveno Staņislavska aktiermākslas sistēmu Rīgā un teātris pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija īsts kultūras centrs. Mihails Čehovs bija pasaules mēroga teātra figūra – vēlākajos gados, Amerikā pie viņa mācījās Gregorijs Peks, Jūls Briners un … Merlīna Monro.

Kad Latvija tika okupēta Padomju Savienības sastāvā, notika krass pagrieziens teātra dzīvē. Partijas spiediens un ideoloģiskā kontrole lielā mērā iespaidoja teātra repertuāra un māksliniecisko virzienu. Līdz 1958. gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri.

No sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem teātra vadītājs bija Arkādijs Kacs, viņa darbības divdesmit piecu gadu laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošos sasniegumus. Teātris gāja divos virzienos – daļa repertuāra bija dziļi sociālas, psiholoģiskas lugas, un, savā ziņā, tām pretstatā izrāžu sarakstā bija spilgtas un krāsainas muzikālās izrādes.

Šī gadsimta sākumā teātri vadīja Pēterburgas režisors Genadijs Trostjaņeckis, kas iestudē Raimonda Paula mūziklus "Kerija", „Kabīrijas naktis”, „Odesa, burvīgā pilsēta”  un daudzas citas izrādes, ieskaitot klasiku – Šekspīru un Moljēru.

Tas ir labs teātris. To apliecina regulāras teātra aktieru nominācijas „Spēlmaņu naktij”, un tas, ka Rīgas Krievu teātra aktrise Jekaterina Frolova pagājušajā gadā saņēma Lilitas Bērziņas balvu. Starp citu, teātri šobrīd vada „Spēlmaņu nakts” balvas ieguvēja, aktrise Dana Bjorka.

Šo stāstu rakstu – atgādinājumu par Rīgas Krievu teātri noslēdz dziesma no vienas no spilgtākajām tur rādītajām teātra izrādēm – Raimonda Paula „Māsas Kerijas” pēc Teodora Dreizera grāmatas motīviem.