Mūsu mazajā  Latvijā ir apmēram 200 alas. Droši varam teikt, ka dzīvojam ar alām bagātā zemē. Bet lielākā daļa no  Latvijas alām nav apmeklētājiem pieejams, tās atrodas grūti pieejamās vietās un tur atrasties ir bīstami. Tās ir īpaši aizsargājami, trausli dabas objekti, kuros  var sastapt  retus faunas un floras paraugus.
Šis stāsts būs par unikālu mūsu dabas dārgumu – Lielo Dauģēnu alu, tā ir visgarākā dabīgi veidojusies ala ne tikai Latvijā, bet  visā Baltijā.  Šis unikālais dabas objekts atrodas Valmieras rajona  Mazsalacas pagastā  Salacas upes labajā krastā, savulaik alas atrašanās vieta tika pat slēpta, lai tūristi neizpostītu šo trauslo dabas dārgumu. Dabas pētnieks Guntis Eniņš ar komandu Lielo Dauģēnu alu 80.gadu beigās atklāja, izpētīja un uzmērīja.
Par sajūtām atklājot Lieko Dauģēnu alu Guntis Eniņš rakstīja:

„Tādēļ vien, lai piedzīvotu šo mirkli, bija divdesmit gadus vērts meklēt alas. Raibstrīpoti smilšakmens bloki kā aizlaicīgu celtņu kontrforsi izslienas pie alas sienas. Pie pretējās kā perlamutra sēnes virmo ūdens lāses, bet zemāk aug savādas sēnes. Bet šajā mirklī daudz kas ir pirmreizīgs. Cik daudzkrāsaina ir Latvijas pazeme!”


Lielo Dauģēnu alu veido trīs lielākas un vairākas mazas zāles, kuras savieno zemas, daudzviet tikai uz vēdera izlienamas ejas. Alas eju kopgarums bija 346 m, lielākās zāles laukums 72 m², augstums līdz 7 m, bet visas pazemes telpas tilpums 180 m³ Tikai 12 m plata iežu starpsiena ar pārāk zemām, daļēji aizbrukušām un neizpētītām ejām šķir Lielo no Mazās Dauģēnu alas. Mazās Dauģēnu alas eju kopgarums ir 159 m, pazemes telpas laukums 247 m². Dauģēnu alas ir viena no nozīmīgākajām sikspārņu ziemošanas vietām.
Pagājušajā ziemā dabisku ģeoloģisko procesu rezultātā plašākā pazemes telpa 7. - 8. metrus augstā un platā Lielās Dauģēnu alas ieejas zāle iebruka. Pārējais alu labirints ar ejām un mazākām telpām slēpjas pazemē. Uz turieni ved šauras ejas. Tagad ala ir kļuvusi par apmēram 15 metriem īsāka, bet joprojām lepojas ar  Latvijas garākās alas titulu.
Ala veidojusies iezī, kas ir 390 miljonus gadu sens. Tie ir vieni no krāšņākajiem vidus devona perioda smilšakmens atsegumiem ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā un tāpēc ir īpaši saudzējami un lolojami.