Šī stāstu raksta moto varētu būt Rūdolfa Blaumaņa citāts – „mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”, jo tas ir stāsts par literāti, rakstnieci un viņas iecerētu goda lietu, latviešu tautu un zeltu, šī vārda burtiskā nozīmē.

1919. gadā, kad Latvijas valsts bija formāli nodibināta, taču ceļš uz reālu neatkarību un saimniecisku pastāvību vēl bija tikai ejams, Latvijā bija diezgan lielu juku laiki – politiskā nestabilitāte, Latvijas valsts cīņa par izdzīvošanu vairākās kara frontēs – gan ar lieliniekiem, gan vācu karaspēku. Valsts saimnieciskā dzīve bija neskaidrību un neziņas pilna. Man šķiet, ka kaut ko līdzīgu izbaudījuši tie, kas 90-to gadu sākumā izdzīvoja padomju impērijas sabrukumā.

Un kā pirkt un pārdot, maksāt algu un ražot, ja apritē faktiski vienlaikus bija gan Krievijas cara nauda, gan Krievijas Domes nauda, gan vācu okupācijas iestāžu izdotās ostmarkas un ostrubļi, gan Vācijas markas, gan šur tur vietējo pašvaldību parādzīmes, Igaunijas pierobežā – igauņu nauda, leišamlē – poļu nauda. Tādā naudu „kokteilī” saimniecisko neatkarību uzbūvēt nevar, bet bez savas saimnieciskas darbošanās arī ar valsti diez ko labi neies.

Tika nolemts radīt savu naudu – Latvijas rubli, kurš sākumā dažādu maksāšanas līdzekļu pārpildītajā tirgū diez ko gaidīts nebija – līdz pat tam, ka vietām šo maksāšanas līdzekli nācās ieviest diezgan agresīvi. Lai valsts naudai būtu vērtība, tai nepieciešams nodrošinājums. Tā var būt citas valsts nauda vai vērtspapīri, kas pietiekami lielā krājumā ir valsts bankas krājumos, vai arī vecais labais universālais materiālo vērtību mērs – zelts. Lai izveidotu stabilu Latvijas naudu, Latvijas valstij vajadzēja savu valsts zelta rezervi un tā arī tika sagādāta, izmantojot vairākus avotus.

Tika likts kopā gan zelts un dārglietas, kas tika atņemtas dažādiem Latvijas iekarotājiem, reparācijas, proti, maksājumi par kara zaudējumiem no Padomju Krievijas, Latvijas valdības iepirktais zelts un citas vērtslietas, bet būtiska daļa – un ne tikai emocionāli – bija Latvijas iedzīvotāju saziedotais zelts, „Latvijas Sieviešu zelta fonds”.

Zelta ziedošanas iniciatore bija rakstniece Īvande Kaija – šobrīd vēl pienācīgi nenovērtēts cilvēks gan Latvijas dzimumu līdztiesības principu ieviešanas jomā, gan valsts materiālā pamata veidošanā. Viņas uzsaukums publicēts laikrakstā „Tēvijas sargs, 1919. gada novembrī.

Latvju sievietes! Bez aplinkiem – cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosat, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa? Kad Jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu tēvu zemi ķīlā liek savas dzīvības?

Un juku laikos, kad zelta vērtība vēl lielāka, kā parasti, latviešu sievietes (un ne tikai sievietes vien) ziedoja savas dārglietas un rotas.

Spriežot pēc tā brīža laikrakstos lasāmā, secinājis eksperts Pēteris Avotiņš, ļaudis nesa sudraba vāzes un biķerus, zelta ķēdītes un briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus, medaļas un žetonus. Visbiežāk ziedoja laulības gredzenus.

Kad fondu 1922. gada rudenī, pirms 96 gadiem, pārņēma Latvijas valsts banka, ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Zeltu, izņemot īpaši smalkas rotas, pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un pārsūtīja glabāšanā Anglijas bankai un citur pasaulē.

Tā tika radītas pirmās Latvijas valsts zelta rezerves, kuru lielākajai daļai tā arī netika klāt padomju okupācijas vara pēc tam. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas valsts atguva savas zelta rezerves gan no Anglijas, gan Francijas, gan Šveices, gan Amerikas.

Šodien Latvijai pieder 7,7 tonnas zelta. Paldies Īvandei Kaijai par aicinājumu un visiem, kas atsaucās un ziedoja toreiz – tas palīdzēja Latvijas valsts neatkarībai arī pēc padomju okupācijas beigām.