Pirmie latviešu olimpiskie starti saistāmi ar pagājušā gadsimta sākumu. Kā zināms, pirmā olimpiskā (bronzas) medaļa uz Rīgu atceļoja 1912. gadā no Stokholmas, kur 5. Vasaras olimpiskajās spēlēs šaušanā pa māla baložiem to izcīnīja Āgenskalna Strēlnieku biedrības pārstāvis RPI students Haralds Blaus. Pēdējais pirmskara olimpiskais starts bija Berlīnes spēlēs 1936. gadā, un atgriezties olimpiskajā kustībā   Latvijai nācās vien Albervilā 1992. gadā,kur risinājās Ziemas olimpiskās spēles,lielajā arēnā izskanot vārdiem - Ar  atgriešanos, mūsu vecie un jaunie draugi! Sveicam Latviju atkal kā valsti…

Tajā pašā gadā notika arī 25. Vasaras olimpiskās spēles Barselonā. Latvijas delegācijai, kurā  bija 34 pārstāvji, ceļa vārdus pie Brīvības pieminekļa tad sacīja trīsdesmito gadu olimpietis Alberts Riekstiņš un triju olimpisko medaļu ieguvējs Jānis Lūsis.

25. jūlija vakarā mūsu valsts sarkanbaltsarkano karogu Barselonas stadionā ienesa Latvijas stiprākais olimpietis, tagad aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis.Uz medaļām reāli varēja cerēt kāds desmits atlētu, taču niecīgās pieredzes un arī organizātorisku trūkumu  dēļ šīs cerības nepiepildījās. Un tomēr arī šajās atgriešanās spēlēs panākumi neizpalika. 30. jūlija vakarā pēc 56 gadu pārtraukuma olimpiskajā mastā tika pacelts Latvijas karogs. Mūsu pieredzējušākais olimpietis, Seulas spēļu čempions -  šāvējs Afanasijs Kuzmins, kurš kopumā piedalījies 9 olimpiskajās spēlēs, četrdesmit  piecu gadu vecumā izcīnīja sudraba medaļu ātršaušanā ar pistoli divdesmit piecu metru distancē.

Pateicoties trenerim Igo Japiņam , visai nozīmīga starptautisko sacīkšu pieredze bija mūsu riteņbraucējiem,piedaloties dažādās amatieru sacīkstēs Eiropā,un tas deva savus augļus. Dainis Ozols,kurš tik tikko bija ieticis izlases komandā, olimpiskajā loterijā - grupas braucīenā sagādāja milzīgu pārsteigumu sev un velofaniem, izcīnīdams bronzas godalgu!

Ļoti spēcīgs trumpis Barselonā mums bija airēšanā. Pēc Seulas olimpiskajām spēlēm, kur viņš bija guvis uzvaru, Ivans Klementjevs trīs reize bija kļuvis par pasaules čempionu 1000 metru distancē, un uz Barselonu, loģiski, brauca pēc savas otrās zelta godalgas. Bet ne vienmēr māte pīrāgus cep… Ivans finālbraucienu uzsāka pārāk bikli, un distances beigu posmā viņu apsteidza bulgārs Nikolajs Buhalovs.Ivanam Klementjevam - sudrabs!

Visvairāk mūsu sportistu startēja vieglatlētikā  - septiņi, taču visaugstākā – desmitā vieta bija vien bijušajam Eiropas čempionam, valsts rekordistam trīssoļlēkšanā Mārim Bružikam. Ar mainīgām sekmēm Latvijas sportisti piedalījās  arī citos sporta veidos, bet  modernās pieccīņas pārstāvji,kuri bija sasapņojušies pat par pirmo trijnieku, palika pat pēdējā septiņpadsmitajā vietā. Diemžēl vairāki latviešu sportisti bija  devuši priekšroku  startam t.s. NVS komandā, cerot uz olimpikajām medaļām, taču trijniekā neviens no viņiem tā arī netika.

Neoficiālajā komandu vērtējumā Latvijai 40. vieta. Bet tas nebija būtiskākais. Galvenais bija tas, ka Latvija kā neatkarīga valsts bija  atgriezusies  olimpiskajā saimē, atgriezusies, lai tajā paliktu. Un uz visiem laikiem!