Teju tepat esam pie Vispārējo Dziesmu un Deju svētku sliekšņa, tuvojas brīdis, kad Latviju pieskandinās skanīgākās balsis, vērosim raitākos deju soļus un to vidū noraudzīsimies uz krāšņajiem un unikālajiem latviešu tautastērpiem, kas arī šīs dienas raidījuma uzmanības centrā.

Latvija ir viena no retajām valstīm, latvieši - vieni no retajiem tautiešiem, kas godā var celt un lepoties ar mums tik seno, īpašo mūsu tautas vērtību - mūsu tautastērpiem, kas dzīvo cauri gadu simtiem. To unikalitāti apliecina arī tā iekļaušana Latvijas Kultūras Kanonā.

Tajā par tautastērpu runā divās nozīmēs - vizuāli ļoti līdzīgās, bet jēdzieniski atšķirīgās parādībās.

Viens ir tradicionālais tautastērps un vienkārši tautastērps, kuram nepievieno vārdu „tradicionālais”. Tradicionālais tautastērps ir zemnieku, zvejnieku, amatnieku, citu vienkāršo lauku ļaužu goda tērps, kādu viņi to valkāja galvenokārt 19. gadsimtā, bet mūsdienās lietotais tautastērps ir tā atjaunots variants, kas savu aktualitāti ieguva saistībā ar Dziesmu svētku tradīcijas attīstību nācijas veidošanās laikā 19. gadsimta nogalē.

Tradicionālais tautastērps nav tikai noteikta veida svētku drēbe, tas cauri gadu simtiem sevī glabā nemirstīgas vērtības, ietver uzkrāto un nemitīgi papildināto tautas skaistuma izjūtu, ornamenta izveides un krāsu salikumu māku, arī amatniecības prasmes. Tautastērps slēpj laika gaitā iemantotās apģērba darināšanas, rotāšanas un nēsāšanas tradīcijas.

Latviešu tautastērpi vizuālajā vidē ir daudzveidīgi, līdz ar to visbiežāk tos iedala atbilstoši Latvijas etnogrāfiskajiem novadiem - Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales un Kurzemes novadu tērpi.

Laikam ritot, gadu no gada sagaidot dziesmu un deju svētkus, arī tautastērps ir mainījies, taču prieks, ka papildinot to ar jaunām iezīmēm, pamatu pamatā tiek saglabāts senais un vērtīgais mantojums, kas atspoguļojas ne vien vizuālajā tēlā, bet cieņā tur gadiem senos stāstus.

Kā vēsta Latvijas Kultūras kanonā sniegtā informācija, tad tērpu daudzveidība manāmi sāka izpausties ilgajos dzimtbūšanas gadsimtos, kad zemniekiem bija liegta brīva pārvietošanās. Savu iespaidu uz latviešu tradicionālo tērpu atstāja arī 19. gadsimts, īpaši 60. gadi, kad notika straujas izmaiņas saimnieciskajā dzīvē un informācijas apritē. Tajā sāka izmantot ķīmiski sintezētās tekstilkrāsas, kas vieglāk ļāva iegūt spilgtākus krāsu toņus, apģērba komplektācijā un piegriezumā aizvien vairāk izpaudās laikmetīgās modes iezīmes, tāpat, lai darinātu tautastērpu, līdztekus vietējiem izejmateriāliem sāka lietot arī dažādus ievestos materiālus, piemēram, kokvilnu.

Tradicionālā tautastērpa pamats ir krekls. Sieviešu krekli parasti bija gari, reizē pildot gan krekla, gan, mūsdienu izpratnē, apakšsvārku funkciju.

Tautastērpā ir dažāda veida virsējā apģērba gabali: brunči, jaka, ņieburs, villaine – sievietēm – un bikses, īsie, pusgarie vai garie svārki, veste – vīriešiem. Tradicionālais tautastērps nav iedomājams bez galvassegas – vainaga meitenēm, mices precētām sievietēm, vīriešiem cepures, bet jāsaka, ka vīriešiem to nēsāšana nav tik stingri noteikta kā sievietēm.  Kājās adītas vilnas vai diegu zeķes un melnas kurpes uz zema papēža, dažviet arī pastalas, vīriešiem arī zābaki.

Tāpat tautastērpam piedienas arī saktas, austās jostas, ko izmanto gan tērpa saturēšanai, gan arī rotājumiem.

Mūsu tautas raksti ieausti dziesmās, dejās, tautastērpos un nešaubīgi varam teikt, ka tie Latvijas  nacionālie simboli un senā vērtība.