Latvijas Republikas pamatlikums ir Satversme. Mēs varam lepoties, ka mūsu Satversme ir sestais vecākais pamatlikums pasaulē, bet Austrumeiropā tā godājama par visvecāko. Tad nu lūkosim saprast Satversmes vēsturi. Viss sākās ar Satversmes sapulci, precīzāk, ar vēlēšanām. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. -18. aprīlī un tajās bija 57 kandidātu saraksti. Vietas ieguva 16 saraksti un visvairāk 57 vietas ieguva Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, ar 26 vietām sekoja Latviešu Zemnieku savienība. 1. maijā Satversmes sapulces visi 150 dalībnieki sanāca uz pirmo sēdi un jau pēc dažām dienām izveidoja komisiju Satversmes izstrādāšanai. Tad nu sākās gandrīz divus gadus ilgs, grūts un ļoti atbildīgs darbs līdz Satversmi varēja pieņemt 1922. gada 15. februārī un izsludināt 1922. gada 30. jūnijā. Satversmi publicēja „Latvijas vēstnesī” līdz ar to tā bija izsludināta un 7.novembrī stājās spēkā, tā kā šodien mūsu Satversmei ir svētku diena.

Apjomīgu pētniecisku darbu par Satversmi sarakstījis jurists, Tiesību doktors Dr. iur. Jānis Pleps. Viņa darbs „Satversmes iztulkošana” ir 288 lpp. garš, bet viņa raksts „Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas” bija lasāms 2012. gada 13. jūnija Latvijas vēstnesī. Tur es arī atradu izskaidrojumu savam jautājumam: „Kā 1922. gadā izstrādātā  Satversme var būt iederīga 2018. gadā?” Lūk citāts: „Satversmes lakonisms ir īpaši izvēlēts un apzināts Latvijas Satversmes sapulces lēmums. Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks īpaši uzsvēris, ka “katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārmetumus, to var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas””.

Īsāk sakot, Satversme tapa bez „ūdens liešanas”. Protams, Satversme ir vairakkārt grozīta un papildināta, tomēr kodols ir tāds pats kā 1922. gadā.

Visinteresantākais man šķiet, ka vārds „Satversme” radās krietni pirms Latvijas dibināšanas. Jaunvārdu darinātājs Kronvaldu Atis jau 1869. gadā svešvārdam „Konstitūcija” piedāvāja latvisku aizstājēju „Satversme”. Šī darinājuma pamats ir „tvert” un „patverties”.

Par godu Satversmei un vārda darinātājam un Jaunlatvietim Kronvaldu Atim, stāstu noslēgšu ar dziesmu „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā ir simboliska dziesma Jaunlatviešu laikam un arī Latvijas dibināšanai. Atdzejojuma autors arīdzan Jaunlatvietis Juris Alunāns, mūzikas autors Jurjānu Andrejs.