Mūsu šīsdienas stāstu raksts ir par vienu no senākajiem sazināšanās veidiem, kas, patiesībā, sācies līdz ar cilvēces dzimšanu – tad, kad valodas bija jaunas un savā ziņā „negatavas”, cilvēki ar vārdiem un teikumiem vēl nemācēja izteikt visu, ko gribēja, rakstu valodas nebija vispār, bet bija zīmējumi. Saglabājušies tie, kas zīmēti uz alu sienām, tos arī var saukt par pirmajiem sava veida plakātiem.

Salīdzinoši liela izmēra attēls, kas, visbiežāk – tipogrāfiski  pavairots, ar īsu tekstu vai bez tā, kas parasti tiek izvietots publiski pieejamās vietās. Plakāts ātri un precīzi pasaka tā aplūkotājam vienu, galveno domu. Kā mākslas, stājgrafikas veids plakāts sākās 19. gadsimtā, kad koncertu afišās kļuva tik elegantas, greznas un uzrunājošas, ka vai acis žilbst.

Arī Latvijā plakāts vispirms bija afiša. Pēc tam plakāts kļuva par politiskās cīņas instrumentu un reklāmu, arī sociālās reklāmas sava veida “balsi”. Dažādu plakātu – gan afišu, gan reklāmu, gan sociālu vētījumu autori Latvijā bija slaveni mākslinieki: Kārlis Padegs, Niklāvs Strunke, Konrāds Ubāns, Indriķis Zeberiņš, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un daudzi citi. Vēlāk, nākamajā paaudzē un pie padomju varas, tiem pievienojās Ģirts Vilks, Vera Krēgere un citi, arī Gunārs Kirke, kuram pateicoties 1966. gadā notika pirmā Latvijas mēroga plakāta izstāde, sava veida pagrieziena punkts Latvijas plakātu attīstībā. Plakāts padomju Latvijā balansēja uz cenzūras un vārda brīvības robežas, bet no lietišķās grafikas žanra, proti, no informācijās nesēja pārtapa par stājmākslas jomu, tas ir  – ziņas vietā aizvien biežāk nesa ideju, domu. Un bieži – ļoti brīvdomīgu ideju.

Latvijas mākslinieki sāka regulāri piedalīties plakāta izstādēs pasaulē. Latvijas sociālais plakāts iekaroja atpazīstamību un augstu kotējās visā Austrumeiropā un PSRS ietekmes sfērā, kā arī ārpus tās. 20 gs. beigās pasaulē Latvijas māksla pasaulē vispirms bija plakāts un tikai pēc glezniecība, kino, teātris. Jaunākā mākslinieku paaudze – Gunārs Smelteris, Laimonis Šēnbergs, Ilmārs Blumbergs, Juris Dimiters, 80. gados plakāta mākslā ienāca Andris Breže, Juris Putrāms, Ojārs Pētersons, Ivars Mailītis un citi. Mākslinieki mulsināja varu un provocēja sabiedrību, raisot ar katru gadu aizvien pieaugošāku publikas interesi. Ik gadus Cēsīs notika Plakātu dienas, bija regulāras izstādes, plaši pieejamas bija gan grāmatas par plakātu, gan katalogi un plakātu reprodukcijas.

90. gadu sākumā, līdz ar politiskajām pārmaiņām un valsts pasūtījumu apstāšanos sociālais plakāts Latvijā pamira. Vienīgais mākslinieks, kurš turpināja strādāt šajā žanrā, bija Juris Dimiters.

Viņa plakāti arī ir tie, kas visspēcīgāk uzrunā šodien – ja atcerieties gulbja kaklu, kas pārtop desā, priekšnieka tēlu ar apdrupušu ķieģeli galvas vietā; ronīti, kas sadeg kā svece, un daudzus citus sociālus, pat politiski aktuālus tēlus, kas nebūt nebija glaimojoši padomju realitātei, toties bija latviski, vides un cilvēcības vērtības atgādinoši. Šo plakātu vēstījums ir daļa no mūsu šodienas – Latvijas vērtības veidojušās pateicoties latviešu plakātu mākslinieku darbiem, ne velti Latvijas plakāts ir mūsu kultūras kanona daļa.

Plakāts savā ziņā atspoguļojās latviešu populārajā mūzikā – labākās latviešu popmūzikas dziesmas ir sava veida muzikāli plakāti, par plakātiem arī dziedāts. Tālāk tēmu muzikāli turpina Mirdzas Zīveres dziedātā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesma „Miera plakāts”.