Šis ir „Stāstu Raksts” par pirmo visas Latvijas iedzīvotāju pārstāvniecību, kas izveidojās ļoti trauksmainā un notikumiem bagātā laikā - pirms 100 gadiem. Tās nosaukums ir Latvijas Tautas padome, kas reizēm vienkārši tiek saukta par Tautas padomi. Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā Latvijai bija jātiek galā ar savu likteni un gana daudzi Latvijā domāja, ka šis ir īstais brīdis savai valstij.

1918.gada otrajā pusē bija izveidojušās un darbojās divas latviešu tautas pārstāvniecības - Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome un Demokrātiskais Bloks. Latviešu Pagaidu Nacionālā Padomi veidoja politisko partiju pārstāvji, sabiedrisko organizāciju, t.sk., bēgļu organizāciju, kā arī 1917. gadā ievēlēto Zemju padomju pārstāvji. Demokrātiskais Bloks apvienoja vācu karaspēka okupētajā Rīgā dibinātu nelegālu latviešu partiju politiska apvienību, ko veidoja Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, Latviešu zemnieku savienība, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Sociālrevolucionāru partija, Latvijas Republikāņu partija un Latvijas Nacionālā neatkarības partija. Ļoti raibs dažādu uzskatu ļaužu kopums, kuri visi gribēja vienu – Latvijas valsti. Oktobrī sākās pārrunas par šo abu organizāciju apvienošanos. Kad kļuva skaidrs, ka neviena no apvienībām negrib apvienoties pievienojoties otrai, pēc vairāku nedēļu pārrunām tika panākta vienošanās par jaunas pārstāvniecības – Tautas padomes - dibināšanu.

Tautas padomes dibināšana notika Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās, tagadējā Krišjāņa Barona ielā. Dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks.  Sēdē vienbalsīgi tika pieņemta Tautas padomes politiskā platforma. Tika lemts, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara Latvijā pieder Tautas padomei, kas ieceļ Pagaidu valdību. Topošā Latvijas valsts tika iecerēta kā apvienota, patstāvīga, neatkarīga un uz demokrātiskiem pamatiem balstīta republika.

Tautas padomes dibināšanas brīdī tajā bija 40 locekļu. Padomi sastādīja, sadalot vietas starp partijām un rezervējot papildus vietas Kurzemes un Latgales, kā arī vietas minoritāšu pārstāvjiem, kuri kara un juku dēļ nevarēja būt klāt. Vēlāk padome paplašinājās līdz 183, un pēc tam līdz 245 locekļiem. Tas bija diezgan sarežģīts process, jo dažas partijas iestājās, apvainojās, izstājās, tad atkal iestājās, dažas – galēji labējas un galēji kreisas - tā arī nepievienojās, bet savu darbu Tautas padome padarīja.

Par Pagaidu valdības ministru prezidentu vienbalsīgi tika ievēlēts Zemnieku savienības kandidāts Kārlis Ulmanis un 1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsēta teātra telpās, kas tagad ir Nacionālais teātris, svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts.

Tautas padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, tādēļ drīzāk saucama par Latvijas Republikas priekšparlamentu kā sava veida pagaidu likumdevēja iestāde, kas pastāvēja līdz demokrātiskām parlamenta vēlēšanām 1920. gadā, kuras ne 1818. un 1919. gadā nebija iespējams realizēt vācu un vēlāk lielinieciskās Krievijas okupācijas un aktīvas karadarbības apstākļos.

Tautas padome darbojās 18 mēnešus, sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 kopsēdes, strādāja Rīgā un citās vietās – lielinieku iebrukuma rezultātā Liepājā un Tautas padomes sastādītā Pagaidu valdība vienu brīdi bija Baltijas jūrā uz kuģa „Saratov”, Bermonta iebrukuma laikā padome bija spiesta pārcēlties no Rīgas uz Cēsīm, tomēr pat tādos apstākļos viņi spēja pieņemt valstij būtiskus un svarīgus lēmumus - noteica Latvijas pilsonību, ko tolaik sauca par pavalstniecību, un Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību, kurā tika noteikts, ka Satversmes sapulci ievēl vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pie kam vēlēšanās ir tiesības piedalīties visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri ir 21 gadu veci.

Līdz ar Satversmes sapulces vēlēšanām (un „satversme” ir Kronvaldu Ata radīts jaunvārds vārda „konstitūcija” vietā) Tautas padomes darbs bija padarīts. Mums atliek teikt paldies Latvijas dibinātājiem, kas ļoti sarežģītā un pretrunīgā laikā spēja vienoties un radīt Latvijas valsti, arī tad, kad domstarpības un pretrunas starp dažādiem ļaudīm bija pietiekami lielas.