Nesen, 18. oktobrī atvēršanas svētkus piedzīvoja kāda īpaša grāmata -  Nacionālā enciklopēdija “Latvija”. Interese par šo izdevumu ir ļoti liela un drīz veikalos nonāks jaunā tirāža. Manas spilgtākās atmiņas par enciklopēdiju saistās ar biezajiem sējumiem „Latvijas padomju enciklopēdija”, bet zinu, ka enciklopēdiju krājums mums noteikti ir daudz bagātāks, tāpēc sazinājos ar Nacionālās enciklopēdijas redakcijas redaktori Astrīdu Iltneri un pirms stāsta par Latvijā izdotajām enciklopēdijām noskaidrojām, kas tad īsti ir šī izdevuma sūtība.

Vārds enciklopēdija no latīņu valodas cēlies, tā tiešais tulkojums būtu apmācīšana pilnā aplī aplis. Būtiski ir tas, ka šis vārds simbolizē ticamību un zinātniski pamatotu informāciju.

Sen jau par to esmu domājusi un novēroju, ka mūsdienās ļoti daudzi izdevumi ir nosaukta par enciklopēdijām, un tas arī ir pilnībā saprotams, jo, ja jau enciklopēdija, tad varu ticēt tam, kas tur rakstīts, jo tieši tā ir enciklopēdijas sūtība. Un, runājot par latviešu enciklopēdiju tradīcijām, jāsaka, ka tā nav sena, taču tā ir pietiekami ilga un tradīcijām bagāta.

1891. gadā bija pirmais mēģinājums veidot enciklopēdiska rakstura sējumu. Un pirmais no tiem, ko veica Jēkabs Dravnieks un Indriķis Alunāns. Viņi izdeva Konversācijas vārdnīcu divos sējumos, bet jau 1898. gadā šī izdošana pārtrūka, un atkārtotu Konversācijas vārdnīcu četros sējumos jau izdeva Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija. Lielākais nākamais mēģinājums bija 1927. gadā, kad tika uzsākta Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošana.

Un, lūk, šī vārdnīca ir noteikti ir daudzu lasītāju plauktos, jo iznāca 21 sējums, bet, protams, tās darbs tika pārtraukts, kad sākās padomju okupācija. Trešā lielā universālās enciklopēdijas izdošana notika no 1981. gada līdz 1988. gadam, kad tika izdota Latvijas Padomju enciklopēdija. Šajā laikā, kamēr pastāvēja galvenā enciklopēdiju redakcija, viņu gan vairākkārt mainīja nosaukumus, tika izdotas ļoti vērtīgas enciklopēdijas, kuras jau tūlīt pēc izdošanas arī toreiz kļuva par retumu. Piemēram, „Latvijas daba”, reģionālā enciklopēdija sešos sējumos. Tad ir iznākusi „Mitoloģijas enciklopēdija” divos sējumos, „Ģimenes enciklopēdija” trijos sējumos, „Māksla un arhitektūra biogrāfijās”. Arī ļoti pieprasīts izdevums bija „Populārā medicīnas enciklopēdija”, „Alfa un omega”, „Mazā mākslas enciklopēdija”, arī bibliogrāfisks retums 17 sējumos, „Enciklopēdiskā vārdnīca” divos sējumos, „Latviešu rakstniecība biogrāfijās” un „Planēta”. Un tad jau Preses namā tika izdotas lielākās un arī pēdējās līdz mūsu jaunajai grāmatai, tātad „Enciklopēdija Latvijas pilsētas” un „Enciklopēdija Latvijas pagasti” divos sējumos, 2001. gadā.

Šobrīd turpinās un, kā mēs aizkadrā ar Astrīdu Iltneri runājām, nebeidzami var turpināties darbs pie elektroniskās Nacionālās enciklopēdijas versijas. Tāpēc turpinājumā daži svarīgi nosacījumi enciklopēdijās.

Svarīgākie enciklopēdijas uzdevumi ir sniegt ticamu informāciju un zinātnieku radītu. Un šo informāciju nodrošināt latviešu valodā. Es vienmēr esmu teikusi, ka katras valsts simbols ir arī enciklopēdija. Latviešu valodas nākotne ir atkarīga no tās lietojuma plašuma un daudzveidības. Ļoti būtisks faktors ir arī ilustrācijas. Jo elektroniskā enciklopēdija paver milzīgas iespējas. Nu, piemēram, man ir ieskaņota  kā skan flauta, tuba, šeit būs gan putnu balsis, gan, teiksim, kāds citāts no slavenas latviešu filmas vairākās valodās. Es pašlaik jau esmu pārgājusi pie elektroniskās enciklopēdijas. 18. decembrī tā tiks laista tautā Bebrenē, un daudzi ir jautājuši, kāpēc Bebrene. Tā varēja būt jebkura pilsēta un ar to mēs vēlamies parādīt, ka elektroniskajai enciklopēdijai nepastāv ģeogrāfiskas robežas.

Ar to arī novēlam Nacionālās enciklopēdijas redakcijai piepildīt sapni, un tas Nacionālā enciklopēdija “Latvija” – visaktīvāk izmantotais resurss Latvijā.