Šis stāsts būs par mūsu dižajiem kokiem, jo Latvija Eiropas mērogā ir īsta dižkoku lielvalsts. Vai jūs zinājāt, ka Latvijā dižu, resnstumbrainu koku ir apmēram 200 reizes vairāk nekā kaimiņvalstīs? Mūzu zeme ir patiesi bagāta un var lepoties ar visu koka sugu resnuma dižkokiem. Ja par rekordistiem, tad ikviens zinās nosaukt Latvijā un Baltijā resnāko – Kaives ozolu, tā apkārtmērs ir vairāk nekā desmit metri. Bet tikai retais zinās, ka vienu no Latvijas lielākajām papelēm var aplūkot Jelgavā, laukumā starp Lielo un J. Asara ielu, tās apkārtmērs ir vairāk kā 6 metri, augstums vairāk kā 28 metri.  Latvijā lielākās meža bumbieres  apkārtmērs sasniedz  gandrīz trīs metrus un tā savus augļus raisa Kandavā, Sabiles ielas malā, koka augstums 12,5 metri. Šo dažādu sugu dižkoku sarakstu varētu ilgi turpināt.  Bet vispirms noskaidrosim kādi ir Latvijas dižkoku kritēriji, jo katram ir iespēja kļūt par kāda Latvijas kuplākā koka atklājēju, glābēju un sargātāju. Iespējams, tas tiks  iekļauts Latvijas Dabas Retumu krātuves rekordistu sarakstā, kurš regulāri tiek papildināts. Dižkoka resnumu mēra, meklējot tievāko vietu starp zemi un krūšu augstumu (1,3 m no zemes). Svarīgi ir uzrādīt, cik augstu dižkoks saglabā savu stumbra resnumu. Nozīmīgs parametrs ir koka augstums, dažkārt, to ir grūti noteikt, vislabāk to var apzināt bezlapu periodā, vēl vajadzētu fiksēt kuplo dižkoku vainagu formu.

Apkopot ziņas par vecajiem un vēsturiskajiem kokiem jau brīvās Latvijas pirmajos gados uzsāka novadpētniecības skolotājs, dedzīgs dabzinātņu popularizētājs un  mācību grāmatu autors Zelmārs Lancmanis. Viņš publicēja  rakstus par aizsargājamiem dabas objektiem un kultūras pieminekļiem. Dabas zinību apguvē skolotājs uzsvēra mācību ekskursiju nozīmi. Divdesmitajos gados tūristus dažkārt tā arī sauca par lancmaniešiem. 1928.gada novembrī Zelmāru Lancmani par nopelniem tēvzemes labā apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1968. gadā ar dižkoku uzskaiti sāka nodarboties mežkopis Staņislavs Saliņš. Pirms tam vārdu “dižkoks” Latvijā kā terminu nelietoja. Šo skaisti ietilpīgo jēdzienu 60. gados ieviesa meža zinātnieki Pauls Sarma, Staņislavs Saliņš un Žanis Sūna.

1974. gadā klajā nāca Staņislava Saliņa grāmata par Latvijas dižkokiem, kurā bija uzskaitīti 626 koki, pēc tam aizsākās tautas kustība dižkoku meklēšanā, aizsargāšanā  un atbrīvošanā. Tikai  1979. gadā meliorējamās kolhozu zemēs, plašu sabiedrības protestu rezultātā,  dižkoku spridzināšana Latvijā beidzās.

Pagalmos, tīrumos, pļavās, norās, meža laucēs, gravās – dižkoki bija un vēl ir latviskās ainavas būtiska sastāvdaļa, bet daudzi no tiem joprojām gaida savu atbrīvošanu, lai kļūtu par latviskās ainavas vēstnešiem un pierādītu, ka mēs patiešām esam dižkoku lielvalsts.