Ozolītis, zemzarītis,

Kupls auga līdumā;

Cik dravnieku garām gāja,

Tik pacēla cepurīti.

Saulgriežu laikā stāsts būs par Latvijas dižāko koku - ozolu, kurš jau izsenis ir ieņēmis goda vietu mūsu mitoloģijā,  tradīcijās, folklorā un tautas dainās. Latvijas simtgades gadā Latvijas Dendrologu biedrība par 2018. gada koku vienprātīgi ir izvēlējusies parasto  ozolu. Ozola lapa Latvijā ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.

Parastais ozols ir tikai viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā, ietiecoties pat Dienvidamerikas tropu joslā. Vecajos muižu parkos, apstādījumos un dendroloģiskajās kolekcijās Latvijā tiek audzētas apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu. Senos rakstos Latvijas ozoli minēti jau 15. gs., kad ceļojošais bruņinieks Žilbērs de Lanuā (Gilbert de Lannoy) rakstīja, ka kurši savus mirušos sadedzināja birzīs uz ozolu sārtiem. Mūsu senči godāja ne tikai lielos, kuplos ozolus, bet arī dobumainos, jo uzskatīja,  ka koku dobumos mājo gari, tajos atstāja  pārtiku un citus ziedojumus. Tautas dziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē augstāko  dievību – Pērkonu un  vīrišķo spēku, tāpat kā liepa vienmēr ir bijusi sievišķības simbols. Šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavoja no ozola, bet liepu mūsu senči  stādīja ceļā uz pirtiņu, kur koks simbolizēja sievietes mūžu. Arī mūsdienās bieži lietojam apzīmējumu  „Vīrs kā ozols” vai  „Stalts kā ozols”. Ozoli ir stipri, izturīgi un cildeni koki, tie aug un attīstās simtiem gadu, savas saknes dzen dziļi zemē.

Ozols ir mūsu tautas spēka un sīkstuma simbols, to padomju režīma laikā saprata komunistiskā partija, kad 1974. gadā centrālkomitejas darboņi galvenajiem avīžu un žurnālu redaktoriem ieteica nepublicēt dabas pieminekļu pētnieka Gunta Eniņa rakstus par dižkokiem, jo tie esot  nacionālisma simbols. Par spīti aizliegumiem Imantam Ziedonim 1976. gadā izdevās sapulcināt domu biedrus, nodibināt Dižkoku atbrīvotāju grupu un atbrīvot no brikšņiem ne vienu vien Latvijas ozolu.

Ozoli ir pūču un ūpju koki, jo gandrīz vai katrā otrajā dižozolā un dobumainajā ozolā mitinās teiksmainie naktsputni, dobumos nereti mājo arī brīnumainie lidojošie zīdītāji – sikspārņi. Veco ozolu dobumi ir mājvieta retām piepju, ķērpju un kukaiņu sugām. Latvijas slavenākais dižozols ir Kaives Senču ozols Tukuma novada Sēmes pagastā, tas ir  lielākais parastais ozols Latvijā un Baltijā, kā arī 11. resnākais un visapjomīgākais ozols Austrumeiropā. Tā stumbra apkārtmērs sasniedzis 10,52 m.

Mūsdienās ozola zari rotā Latvijas Republikas valsts ģerboni, mūsu naudas zīmes,  ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos un  Dziesmu svētkos. Ozols latviešu tautai ir Tēvzemes mīlestības apliecinājums.