Šodien Latvijas simtgades stāstu rakstos ievīsim kādu košu un īpašu pavedienu – stāstu par ķoniņiem. Tā ir ļoti interesanta Latvijas vēstures lappuse, pie tam daudz senāka par mūsu valsts dzimšanu, jo liecības par ķoniņiem ir 700 gadu senas. Par ķoniņiem sauca brīvzemniekus mūsdienu Kurzemes teritorijā, vēl citviet brīvzemniekus sauca par novadniekiem vai leimaņiem. Itin bieži dzirdēts, ka mūsu priekšteči bijuši nabaga apspiesti zemnieciņi un kalpi, bet tā noteikti nav. Labs piemērs ir Kuršu ķoniņiem – viņi bija dižciltīgie, kas nosargāja savu brīvību un teikšanu par savu zemi un cilvēkiem. Tontegodu, Peniķu, Šmēdiņu, Dragūnu, Kalēju dzimta… Ziņas par šiem kuršu ķoniņiem saglabājušās no senseniem laikiem un šo dzimtu pēcteči dzīvo mūsu vidū un, kas svarīgākais, apzinās savas dziļās saknes. Katrs, kas veidojis savas dzimtas koku, pētījis baznīcu grāmatas un dvēseļu revīziju sarakstus, zinās cik grūti ir atrast ziņas jau par 19. gadsimtu, nerunājot par senākiem laikiem.

Kuršu ķoniņi apdzīvoja ciemus Kuldīgas apkārtnē un šīs vietas vēl šodien saglabā ķoniņu pēdas. Unikālus materiālus par senajām ķoniņu dzimtām var atrast Kuldīgas novada muzejā. Piemēram, Livonijas mestra 1320. gadā izdotu lēņu grāmatu, kas tātad ir rakstisks apliecinājums,  Tontegodem par to, ka viņam uz zemi ir tādas pašas tiesības kā pārējiem ordeņa vasaļiem Kursā. Pārsteidzošs ir fakts, ka muzejā šis senais dokuments nonāca pavisam nesen, to cauri gadsimtam bija saglabājuši šīs senās dzimtas pārstāvji no paaudzes paaudzē. Kuršu ķoniņiem bija ne tikai brīvība un zeme, bet arī vairākas privilēģijas. Viņi drīkstēja medīt, zvejot, katram ciematam bija savs ģerbonis. Ķoniņiem gan bija arī savi pienākumi pret ordeni, viņiem vajadzības gadījumā bija jādodas kara dienestā. Ne visu laiku ķoniņi dzīvoja netraucēti savos brīvajos ciemos, 18. gs. kuršu ķoniņus ierakstīja Kuldīgas kroņa muižas inventāra grāmatā un tas jau nozīmēja, ka viņi ir kļuvuši par dzimtcilvēkiem. Kuršu ķoniņi ar to nebija mierā un sākās tiesu darbi. Kā rakstīts letonika.lv enciklopēdijā, tiesāšanās ilga 74.gadus, līdz ķoniņi atguva savas privilēģijas un personisko brīvību.

1929. gadā jau Latvijas valsts pieņēma lēmumu ķoniņu brīvciemus sadalīt viensētās, līdz ar to vairs nav gadsimtiem ilgušās īpaši izdalītās teritorijas un ķoniņu brīvciemu. Tomēr saglabājas svarīgākais - seno dzimtu stāsti, kas nav pabeigti, tie turpinās ķoniņu pēctečos un savā zemē.