Šodien stāstīsim par Kolkasragu, kas ir viena no rakstu avotos vissenāk pieminētajām Latvijas vietām. Vairāk par Kurzemes pussalas tālāko ziemeļu punktu stāsta dabas eksperts Vilnis Skuja.

„Tā ir vieta, kur satiekas divas jūras – Irbes jūras šaurums un Rīgas jūras līcis. Tajā vietā izveidojis Kolkas jūras rags. Kā tā turpinājums jūrā iekšā stiepjas garš sēklis. Tas ir aptuveni 5 km garš. Sēkļa galā 19. gadsimta beigās uzbūvēta arī mākslīga sala, uz kuras uzcelta bāka.”

Bāka uzcelta, lai kuģi neuzskrietu uz sēkļa. Senatnē šo sēkli dēvēja par „ļaunā milža Toma degunu“, jo Kolkasraga sērē guļ neskaitāmu laivu un kuģu atliekas. Nostāsti vēstī, ka Kolkasragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Tomēr laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus un kuģi uzskrējuši uz sēkļa, bet to krava izlaupīta.

Mūsdienās jūras laupītāji šajā vietā vairs nav novērojami, bet Kolkasrags, tāpat kā citas smilšu jūrmalas, saskaras ar to aizplūšanu. Komentējot, cik apdraudēts ir Kolkasrags, dabas eksperts norāda, ka smilšu aizplūšana jūras straumju ietekmē esot dabiska parādība un pēdējos simts gados jūra varētu būt pienākusi tuvāk par aptuveni simts metriem.

„Baltijas jūrā smilšainie krasti jau gadu tūkstošiem ir mainīgi un visu laiku dinamiski mainās – to noskalojot, citviet augot klāt vai paliekot nemainīgam. Kolkasrags ir vieta, kur smiltis tiek pastāvīgi skalotas nost. To var redzēt pēc ēku atliekām, kuras 20. gadsimtā bija tālu no krastu līnijas, bet tagad ir jūras apņemtas.”

Ja nu pēc šī stāsta sadomājat doties kādā pastaigā par spīti ziemai un vēsajam laikam, tad noskaņas radīšanai piedāvāju noklausīties Liepupes Tautas nama vīru ansambļa izpildīto dziesmu "Aizej pie jūras ziemā".