Jūnijs sācies un vasaras saulgriežu tuvums jau jūtams. Šajā laikā vienmēr gribas vairāk pabūt dabā, ārpus telpām un trokšņiem. Bez putnu balsīm, man saulgriežu laiks saistās ar kokles skaņām – kokles piestāv skaistai ziedošai pļavai.

Daudzi Latvijas Radio 2 klausītāji atceras laiku, kad kokli varēja dzirdēt tikai sarīkojumos, kas saistīti ar tautas mūziku un dejām. Toreiz pašdarbnieku atskaitīšanās koncertos, koristu un dejotāju pārģērbšanās laiku aizpildīja koklētāju ansamblīši. Koklētājas ar mākslīgām bizēm iztecēja uz pāris skaņdarbu atrādīšanu un tikpat nemanāmi, bez plašām ovācijām, pēc priekšnesuma pazuda. Tomēr mēs zinām un vienmēr esam zinājuši, ka kokles vieta ir daudz svarīgāka. Tautasdziesmās kokles parādās kā gaišs un dievišķs instruments.

Kokļu un koklēšanas vēsture Latvijas teritorijā ir ar senām saknēm. Pētnieki saka, ka senākais arheoloģiskais atradums Latvijā ir no 13. gadsimta, bet rakstos kokles pieminētas no 17. gadsimta.

Kokli šodien noteikti var uzskatīt par populārāko latviešu tautas mūzikas instrumentu, lai gan tā popularitāte bijusi viļņveidīga. Pēdējais kāpums sākās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados līdz ar folkloras kustības atdzimšanu. Liels nopelns kokļu un koklēšanas pētīšanā ir etnomuzikologam, mākslas zinātņu doktoram Valdim Muktupāvelam. Kokles popularitāti vairojusi arī Laima Jansone, kuras spēle arī šobrīd dzirdama fonā. Viņa spējusi ne tikai Latvijā parādīt to, cik kokle var būt daudzveidīga, ka kokle spēj saspēlēties ar citiem instrumentiem.

Pēdējos gados populārāka kļuvusi ne tikai kokļu spēlēšana, bet arī kokļu izgatavošana. Ja vien ir interese un vēlēšanās, pieredzējušu meistaru vadībā ir pat iespējama izgatavot pašam savu kokli. Viens no Latvijas kokļu meistariem ir Andris Roze. Viņš dod padomu gan savu kokļu gatavotājiem, gan izgatavojis pats kokles ne vien sev, bet arī citiem koklēt gribētājiem. Klausoties viņa stāstā, es atcerējos reiz dzirdēto salīdzinājumu, ka kokle ir dvēseles instruments.

„Dvēseli tu pats ieliec tajā… ko tu domā, kādam cilvēkam taisi. Man patīk taisīt, ja es esmu redzējis to cilvēku, kaut vai dzirdējis, ko viņš grib. Tā arī to dvēseli ieliec viņā. Kokam arī ir sava dvēsele, dabā kad viņš aug, bet kad viņu pārvērš dēlī… vai tam dēlim ir tā dvēsele? Tā dvēsele aizlidojusi tāpat kā cilvēkam. Taisot to instrumentu, tu ieliec atkal viņam to dvēselīti.

Ļoti nomierinoši tas ir – tu stāvi, sēdi, rausti stīgas un, nemācēdams spēlēt, ar iekšēju mieru tu dabū ārā melodiju. Tāda meditēšana, domāšana. Atnāc no darba, priekšnieks tevi izlamājis, vēl kaut kas, tu paņem rokā kokli un sāc spēlēties ar stīgām…. „

Kokles un koklēšana, kā neatņemama tautas tradīcija, ir iekļautas arī Latvijas kultūras kanonā. Par kokles spēli ir iznākušas grāmatas, mēs varam iegādāties ierakstus, apmeklēt kokļu koncertus. Stāsta noslēgumā izskanēs skaņdarbs no pirms gada iznākušā albuma „Trejdeviņi koklētāji”. Tā sastādītājs ir Valdis Muktupāvels un albums ir īpašs ar to, ka apvieno dažādas kokles visā to daudzveidībā, kā arī parāda kokļu draudzību ar citiem instrumentiem. Kā sveiciens uz Nīcas pusi, skan folkloras grupas Laiksne skaņdarbs „Apkārtnīca”.