Septembris Latvijā tradicionāli ir kartupeļu talkas mēnesis. Parasti jau mēneša sākumā saimnieki uzrunā savus talciniekus, pulcē radiņus, draugus, kaimiņus   un gatavo lielos kartupeļu grozus. Šogad  ražas novākšanu apmēram par divām nedēļām aizkavēja lietainais laiks, bet nu jau bumbuļi ir saņēmušies spēkā, nobrieduši un rudens talkošana rit  pilnā sparā. Talciniekiem čakli jāstrādā un jāpaspēj kartupeļu ražu  novākt līdz termometra stabiņš nav noslīdējis zem desmit grādu atzīmes, jo tad bumbuļi tiek traumēti un slikti glabājas. Būtu vēlams arī saulains un vējains laiks, lai tupeņi varētu labāk apžūt. Kartupeļu talkas nav tikai strādāšana, tā ir kopā būšana, kura vieno ģimeni un draugus, izkustēšanās svaigā gaisā, kas ir īpaši aktuāla steidzīgam pilsētniekam. Bērni redz darbu un paši pieliek mazās rociņas  tupeņa ceļā līdz šķīvim. Bet galvenais,   rušinot brūnos bumbuļus, sajūtam mūsu zemes dāsno pieskārienu, jo laukos viss ir pamatīgi un pa īstam. Rezultātā gandarījums par padarīto, sarūpēti ziemas krājumi, jo pašu audzētam un novāktam kartupelim ir pavisam cita garša. Kad  muguras atliektas un jaunā raža savesta mājās, pienācis laiks kārtīgai talkas maltītei. Tās galvenā sastāvdaļa, protams, ir kartupeļi. Saimnieces ceļ galdā kartupeļu pankūkas, kuģeli vai katlā uz ugunskura vāra lielo talkas zupu. Tad arī  pienācis laiks ar sen neredzētiem radiem, draugiem izrunāt jaunumus un apkavēties atmiņās.

Padomju laikā kombinātu un  fabriku darbinieku piedalīšanās kolhozu kartupeļu talkās bija ierasta lieta. Galvenais bija process, tas apvienoja cilvēkus, bija daudz jautru brīžu, iegūti jauni draugi, dažreiz arī uzsākti romāni. Kartupeļu talkas rudenī bija vienas no neskaitāmajām, kurās obligāti bija jāpiedalās arī  studentiem, tā  tika kompensēts darba roku trūkums. Tā laika studentiem vēl joprojām ir saglabājušās neaizmirstamas atmiņas par aizvadīto laiku kolhozu garajās vagās.

Kādam tās ir par sāpošu muguru , iesnām un slapjām kājām, citam par romantiskiem brīžiem pie ugunskura, ceptu tupeņu smaržu, dziesmām, jokiem un atpūtas vakariem kolhoza klubā. Diemžēl vai par laimi šodien studentu dzīvē nekas tāds vairs nenotiek, bet varbūt vajadzētu?

Šobrīd kartupelis ir viens no pieciem nozīmīgākajiem vispasaules pamata pārtikā izmantojamiem dārzeņiem, kopā ar rīsiem, kukurūzu, cukurniedrēm un kviešiem. Kartupelis kopš seniem laikiem ir ļāvis izdzīvot un ir bijis pamatēdiens daudzās Latvijas ģimenēs.

Eiropa iepazina kartupeļus 16. gadsimtā, kad Spānijas ceļotāji ieradās Peru un Bolīvijas kalnos. Kartupeļus uz Kurzemi atveda Hercogs Jēkabs no Hamburgas 1673. gadā. Līdz tam Latvijas teritorijas iedzīvotāji kartupeļus nepazina. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pirmā, kur tupeņus sāka audzēt pārtikai, tajā laikā gan kartupeļus pārsvarā izbaroja cūkām. Kopš tiem laikiem latviešu tautai kartupeļu talkas ir kļuvušas par neatņemamu rudens ražas novākšanas tradīciju.