Šodien par sportu un foto jeb sporta fotogrāfiju. Ja fotogrāfijas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, foto filmu izgudroja 20. gadsimta 20. gados, bet pagājušā gadsimta 70. gados sākās digitālās fotogrāfijas ēra, tad pirmais sporta notikums, kuru filmēja, bija Kembridžas – Oksfordas airēšanas sacensības 1895. gada 30. martā. Šodien ir 30. marts, tātad jubilejas datums, un LR2 studijā esmu aicinājis vienu no mūsu vadošajiem sporta fotogrāfijas meistariem Ilmāru Znotiņu.

Saki, lūdzu, kāda bija Tava pirmā foto pieredze, kā un kāpēc esi sācis fotografēt?

Man tā vēsture diezgan vienkārša – mans tēvs bija fotogrāfs. Es tehniskajos procesos orientējos diezgan labi, fotografēju skolā, ekskursijās, bet man vairāk interesēja ne tā sadzīves fotogrāfija, bet vairāk ar žurnālistisku ievirzi. Izrādījās, ka tas ir tāds bonuss, lai iestātos universitātē, žurnālistikas nodaļā.

Kurš bija Tavs pirmais fotografētais sporta notikums?  

Manuprāt bija Rīgas DIMAMO - Montreal CANADIENS spēle Rīgā.

Un tad sekoja futboli – LATVIJA-DĀNIJA un citas spēles.

Un visam pāri, protams, olimpiskās spēles. Tava pirmā olimpiskā akreditācija un cik spēlēs iznāca strādāt?

Pirmā man bija ziemas Olimpiskās spēles Soltleiksitijā (Salt Lake City). Pārbaudījums krietns – viss bija jauns, mērogi milzīgi, tad, kad šeit bija diena, tur bija nakts. Bildēšana notika vēl uz filmiņām, tas nozīmē, ka bija jānobildē, jāattīsta, jāizvēlas, jāieskenē, tad vēl jāaizsūta. Tā sūtīšana arī nebija tā, kā mūsdienās.

Pagājušā gada rudenī tika prezentēta grāmata „LATVIJA RIO”, Tu biji tās foto redaktors. Kas Olimpiskajās spēlēs Tevi pašu visvairāk saista?

Nu, sports!

Olimpiskās spēles, tā ir arī kultūra…

Jā, bet vienalga tas ir labākais sports, ātrākais sports. Tas nozīmē, ka arī fotogrāfam tas ir liels izaicinājums. Olimpiskās spēles vienmēr ir kā speciālo uzdevumu vienības nometne, kurā tu pārbaudi, ko tu vari, kā tu vari un cik ilgi tu vari.

 Un kāda Tev šķiet sporta fotogrāfija Latvijā, arī sporta kino? Kādi mēs izskatāmies starptautiskā plāksnē?

Ja mēs skatāmies uz tiem augstākajiem sasniegumiem, tad vienīgais, kurš ieguvis VaultPress photo ir Valdis Brauns, bet tā nebija gluži sporta fotogrāfija. Tā kā tur mums ir vēl ko darīt, acīmredzot.  Mēs neesam nekur iepakaļ, bet, protams, ka ir uz ko vēl tiekties.

Vai Tev ir kāds sporta fotogrāfa sapnis, kuru Tu vēlētos īstenot līdz mūsu valsts simtgadei?

Tīri fotogrāfiskas, sapņainas lietas es nedarīšu, kosmosā nelidošu, bet autoru kolektīvs ar Gunti Keiselu uzsācis projektu „Latvijas 100 būtiskākie notikumi sportā”. Tur es esmu uzaicināts kā foto redaktors un es domāju, ka tas ir tas mans sapnis – godam šo savu darbu paveikt tā, lai mūsu valsts vēsturiskākie sporta notikumi tiktu vizualizēti interesanti un atraktīvi.

Paldies, Ilmār, un lai izdodas!

Paldies! Lai izdodas visiem!