Ir grūti dažās minūtēs tā kā „iziet cauri” piecdesmit  gadiem degoša mūža, pēc kura paliek desmit sējumu kopoto rakstu un milzīga ietekme latviešu literatūrā – tajā pašā, kuras mācīšanu skolās tagad mēģina aizstāt ar runas pulciņu, lepni nosauktu par „drāmu”.

Šis ir stāstu raksts par dzejnieku Ojāru Vācieti, kura astoņdesmit piektā dzimšanas diena ir šodien. Laikabiedru – to cilvēku, kas dzīvoja vienā laikā ar dzejnieku, teiktie atzinības vārdi Ojāra Vācieša daiļradei, iespējams, ir spilgtāki un precīzāki, nekā mums no šodienas skatoties, jo kā par Ojāru Vācieti, dzejnieku citējot, raksta Olga Senkāne Kultūras kanona mājas lapā, viņš „tina laiku ap sevi”.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš nosaucis Ojāru Vācieti par „lielu dāvanu mazai tautai”, Imants Ziedonis – par „tautas sirdsapziņu”, par „piemērīšanās vertikāli”, Jānis Peters rakstījis, ka viņš kā „pārjūtīgs seismogrāfs reģistrē apakšzemes grūdienus, brīdinot zemes iemītniekus jau iepriekš”. Rakstīdams savam laikam, dzejnieks rakstīja mūžībai, pravietiski skatīdamies laikā – tā Ojāra Vācieša devumu apraksta Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste.

Dzejnieks dzimis Bertas un Oto Vāciešu kalpu istabā 1933. gada 13. novembrī Ziemeļvidzemē, Trapenes pagasta “Dumpju” mājās. Kā atceras viņa māte, „lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku.” Un pēc Gaujienas vidusskolas (tagad tā ir Ojāra Vācieša vidusskola) nāca latviešu valodas un literatūras studijas Latvijas Valsts Universitātē, kuru laikā viņš jau tika uzņemts Rakstnieku savienībā, darbs "Literatūrā un Mākslā", žurnālos "Liesma", "Draugs" un citur, arī Rīgas Kinostudijā. Un, protams, dzejoļi, kuri publicēti no septiņpadsmit gadu vecuma.

Popularitāti dzejas lasītājos – un tolaik dzejoļus lasīja teju visi – viņš iegūst ar jaunības aizrautību, trauksmi un tiešumu. 60. gados Vācieša dzejā parādās tādi sirdsapziņas meklējumi, kas nav uz viena ceļa ar padomju ideoloģiju, tālab sešus gadus viņa dzejoļu krājumi netiek izdoti. Pēc tam atkal tiek, turklāt godalgoti ar valsts prēmijām, bet daudz vairāk – lasītāju atzinību.

“Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika.” Tas ir Ojāra Vācieša citāts. Arī šis: “Dzejoļi manī top nepārtraukti. Man ar rakstīšanu ir tā, ka man nav rakstīšanas, bet ir tikai pierakstīšana. Ja pārtraucu darbu, otrreiz turpināt vairs neizdodas.”

Ļoti liels godīgums, nemelošana un nemitīga sevis apzināšana. Dzeja (un ne tikai dzeja) kā nemitīga jaunrade vārda vislabākajā nozīmē vairāk kā trīsdesmit gadu garumā. Savai paaudzei noformulēts ētisko vērtību kopums – kā dzīvot, kā būt, kā pateikt to, ko katrs cilvēks grib pats par sevi saprast – ar bērnu dzeju, ar mīlestības dzejoļiem, vispārcilvēciskām lietām, katram svarīgām vērtībām.

Radio arhīvs saglabājis dzejnieka balsi.

Fragmentu no dzejoļa „Rīta nianse” klausieties audio pielikumā

Tā asi un pieprasoši, reizēm kaitinoši, bet patiesi, āķīgi un aizāķējoties pagāja dzejnieka nebūt ne pārāk garais mūžs – atstājot aiz sevis 18 dzīves laikā publicētus dzejoļu krājumus (to skaitā 6 grāmatas bērniem ) un divas prozas grāmatas. Pēc nāves iznāk periodikā publicētie, rokrakstā palikušie un cenzūras atraidītie dzejoļi vēl divās grāmatās. Ojārs Vācietis tulkojis M. Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”.

O. Vācietis vairākām paaudzēm ir bijis gan sirdsapziņas, gan latviskās pašcieņas un morāles ideālu simbols. Paldies un daudz laimes 85 dzimšanas dienā!