Pašu Daugavu, ja var ticēt senām teikām, ir izrakuši zvēri. Lai kā arī nebūtu  Daugavas loki Latgales dienvidaustrumos kopš 1990. gada ir iekļauti īpaši aizsargājamo teritoriju skaitā, lai pasargātu arī no citiem rakt gribētājiem kā Daugavpils HES celtniekiem, kā arī Melnās un Baltijas jūras savienotājiem. Tāpat mērķis, iekļaujot aizsargājamo teritoriju skaitā, bija unikālo ainavu, kultūrvēstures un dabas saglabāšana.

Kopumā Dabas parka „Daugavas loku” teritorijā ir 8 Daugavas senielejā iegrauzti meandru loki. Tie ir upes gultnes līkumi, kurā satiekas upes augšējā un apakšējā straume, kura veicinājusi šo līkumu izveidošanos. Tādējādi šie meandri jeb loki pastāvīgi atgādina par Daugavas upes dabisko tecējumu.

Šie loki var lepoties ar visdažādākajiem nosaukumiem – Elernes, Rozališķu, Butišķu, Ververu, Zvejnieku, Tartaka, Daugavsargu un Adamovas  loks.  Bet ja runājam par pašu upi, tā ir vēsturiski bijusi gan tirdzniecības ceļš, gan robežšķirtne starp dažādu laiku pastāvošajām valstiskajām varām , piem., Kurzemes hercogisti un Poļu Inflantiju. Tomēr ne mazāk nozīmīga Daugava ir bijusi dažādām sugām kā pārvietošanās ceļš jeb migrācijas koridors. Līdz ar to daba, vietas kopējā ainava un visā dzīvā radība ir neatsveramas „Daugavas loku” vērtības.

Projekts "Dabas skaitīšana", ko īsteno Dabas aizsardzības pārvalde, sabiedrības informēšanu nodrošinot ar Latvijas vides aizsardzības fonda un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalstu, arī cenšas apzināt šīs Latvijā esošās dabas vērtības.

Kas tad ir tas skaistākais un īpašākais Daugavas lokos?

Pirmkārt, jau tās ir elpu aizraujošas ainavas, kas vērojamas ne tikai no skatu torņiem Vasargelišķos, Lazdukalnā vai Priedainē. Vienmēr mainīgo Daugavas plūdumu tālā perspektīvā var vērot arī vienkārši stāvot  Slutišķu vai Ververu kraujas malā. Savdabīga  ainavas sastāvdaļa, kas rada īpašu noskaņu  ir arī pavisam rimtā  seno zvejnieku vai plostnieku ciemu un Daugavas krastu viensētu  ikdiena, kuras atdzīvojas gan pārsvarā tikai vasarās. Citu apdzīvotu vietu starpā īpaši izceļas Slutišķu ciems, kurš var lepoties ne tikai ar muzeju, bet ar to, ka reiz pa reizei tas kļūst par filmu vai televīzijas zvaigzni.

Otrkārt, Daugavas loki ir  krāšņu  un neparastu, arī aizsargājamu  puķu teritorija. Tās zied dažādos laikos un dažādās vietās. Pavasarī mežos uzplaukst trauslās silpurenes un jocīgais piramidālais cekuliņš, kā arī krāšņā naudiņu saulrozīte. Maijā Daugavas terases vietām klāj baltas Daugavas vizbuļu audzes. Jūnijā, pateicoties maurlokam,  Daugavas plūdumu akcentē  tās paliene – visa sarkanīgi violeta. Vasarā mežos zied alpu āboliņš, bet  pļavās atrodama krustlapu drudzene un lielziedu uzpirkstīte, kuras daudzkrāsainās  formas sastopamas arī mūsu dārzos. Un kur nu vēl noslēpumainās orhidejas, kuras atrast un ieraudzīt izdodas tikai pieredzējušiem dabas pētniekiem!

Treškārt, Daugavas loki ir vieta, kur mīt retas un aizsargājamas, gandrīz mistiskas radības, kuras pazīst tikai zinātāji. Vairāk par Dabas Aizsardzības Pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas vecākā inspektore - Irēna Skrinda.

„Nu, piemēram, Daugavas lokos ir vienīgā Latvijā zināmā atradne liellūpas vīngliemezim, kurš ne pēc izskata, ne gastronomiskajām īpašībām nemaz nav līdzīgs visiem zināmajam parka vīngliemezim un mīt ēnainās, mitrās, dziļās gravās. Otra neparasta radība ir dīķa naktssikpārnis, kas jau gadiem , varbūt pat gadu desmitiem, kā vairošanās un mazuļu audzināšanas  vietu ir izvēlējies majestātisku pareizticīgo dievnamu Daugavas krastā, un dzīvo tur – kā Dieva “ausī”.”

Ja palaimēsies,  un būsiet uzmanīgi un vērīgi – samērā bieži varat ieraudzīt saulītē aizsnaudušos raibi punktaino sila ķirzaciņu vai indīgo zilo eļļas vaboli, tā piebilda Skrinda.

Lūk šādi ir Daugavas krāsainie loki – dāsni un katram sniedz to, ko tas, iespējams, vēlas visvairāk – vismaz pagaidām…

Šo Latvijas Simtgades Stāstu rakstu sēriju nobeigsim ar Ievas Akurāteres izpildīto dziesmu „Ceļojums”. Lai ikvienam klausītājam pietiek spēka, kamēr viņš atrodas ceļā.