Stāsts būs par budēļu maskām. Ar maskām saistītie rituāli pasaules kultūrā ir vieni no noslēpumainākajiem, tie ir cieši saistīti ar mirušo senču gariem un citu realitāti. Pasaulē sastopamas ir divu veidu maskas. Pirmās, meistari ilgi un rūpīgi speciāli gatavo, iespējams, kādam īpašam notikumam. Otrās top mājās un to veidošanai izmanto apģērbu, sadzīves priekšmetus, dabas materiālus. Baltu maskas pieder pie šīs - otrās  grupas. Maskošanās tradīcijas ir viens no nemateriālās kultūras mantojuma savdabīgākajiem un arī interesantākajiem izpausmes veidiem.  Kopš senseniem laikiem gada tumšā puse latviešiem ir maskošanās laiks.

Masku gājienos no ciema uz ciemu devās no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem. Gājēji staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas, skandināja sadzīves priekšmetus- katlus, pannas, govju zvanus.

Masku gājienu nosaukumi ir dažādi un atšķirīgi – ķekatas pārsvarā Kurzemē, budēļi Zemgalē , čigāni Kurzemē un Vidzemē, arī nūjinieki, preiļi. Latgalē, tāpat kā Lietuvā plaši lietots apzīmējums kaļedas vai kaladnieki. Latvijā ir  sastopami vairāk nekā 70 dažādu masku grupu nosaukumi. Latviešu tradicionālajā kultūrā jēdziens maska netiek lietots, ir tikai konkrētu masku nosaukumi.

Pie mums maskojas gan vīrieši, gan sievietes. Teicējas stāsta, ka laukos  maskojās arī bērni, ja vien fiziski spēja tikt līdzi pieaugušajiem.

Budēļos iešana Ziemassvētkos kalpoja svētības, auglības veicināšanai un ļaunuma aizdzīšanai. Budēļu maskas simbolizē senču veļus un cilvēkam labvēlīgos dabas garus. Vārds budēlis nozīmē modināt, budināt, pamudināt, uzbudināt. Ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem, kuriem gribēja pielabināties. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus. Lācim noteikti līdzi gāja tā dīdītājs, kurš skandināja:

Danco, lāci, danco, lāci, Saimeniece, samaksās: Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes, Trīs pimberi naudas.

 Populāras bija buka, stārķa, kazas, dzērves, siena kaudzes, slotas, nāves, velna, garās sievas, mazā vīriņa  un citas maskas. Svētību maska atnesa, veicot noteiktas darbības.  Simboliska nozīme bija rotaļai „vilks un kaza”, kur kaza ir Saules simbols, bet vilks, būdams Dieva suns, cenšas ātrāk likt kaziņai, kā saules un gaismas simbolam, iziet no tumsas un kāpt debesu kalnā.

Atnācējiem vienmēr bija barvedis - budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns, to dēvēja par Budēļu vecajo. Viņš pārbaudīja istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu. Vadonim līdzi bija rīkste, ar ko nopērt mājiniekus. Budēļtēva rīkstei latvieši piedēvēja varenu dzīvības, veselības un auglības spēku.

Budēlim, tēvainim smalka pīta pātadziņa;

Vairāk zelta, ne sudraba, mīļas Māras norakstīta

Budēļiem bija jāpaliek nepazītiem. Šim nolūkam centās izmainīt balsi, mutē liekot kādu priekšmetu un pat izgriežot liekos zobus no rāceņiem, nosmērēt seju ar sodrējiem.

Budēļi solīja svētību namam un ģimenei, kurā tie ciemojās. Visur tos laipni sagaidīja un bagātīgi pacienāja, deva arī dāvanas. Budēlīšiem  pateicās par to, kas ir bijis ar cerību un ticību, ka nākamais gads būs veiksmīgāks un  labāks.