Ja nāktos tagad nosaukt populārākos sporta veidus Latvijā, tad viena no versijām varētu būt - basketbols, pludmales volejbols, BMX… Bija laiks, kad izredzēto vidū gozējās arī hokejs un futbols, tikai ne akadēmiskā airēšana. Arī, atšķirot Zvaigznes ABC Tima Hemonda savulaik izdoto enciklopēdiju "Sports" - tur var sameklēt gan beisbolu, skvošu, raketbolu, biljardu, snūkeru un citas eksotikas,airēšanu pat nepieminot. Taču tās pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā Anglijā, un airēšana tika iekļauta jau pirmo mūsdienu olimpisko spēļu programmā 1896. gadā Grieķijā. Latvijā gan  airēšana kā jauka un veselīga izprieca ienāca krietni agrāk -1853. gadā Daugavā pie Āgenskalna dambja laivu steķa uzcēla nelielu airētāju ģērbtuves mājiņu,pēc gada tirgotājs Aleksandrs Hils iegādājās īstu angļu airēšanas laivu, bet bagātākie rīdzinieki, apvienojoties airētāju pulciņos, tika arī pie sporta laivām. 1872. gada 1. oktobrī notika Rīgas Airēšanas kluba dibināšanas sapulce, un par tā vadītāju, izvēloties no 17 entuziastu vidus, kļuva Karls Rudlofs. Pēc diviem gadiem Daugavā notika pirmās sacīkstes, 1883. gadā kluba biedrs Rihards Johansons piedalījās Berlīnes regatē, un drīz vien Rīgas četrinieks izcīnīja uzvaru sacensībās Sanktpēterburgā.

1890. gadā pēc RAK biedra Viktora Pola iniciatīvas nodibināja arī Jelgavas Airēšanas klubu, un gadsimta sākumā notika pirmās skolu jaunatnes apmācības Daugavā un Ķīšezerā.

Tāds, lūk, īsos vārdos bija pats airēšanas sākums Latvijā. Tālāk ir gājis visādi, tomēr airētāji allaž ir spējuši noturēties virs ūdens - gan tiešā gan pārnestā nozīmē.

Ja man vaicātu, kuri vairāku gadu desmitu rāmī ir bijuši mani favorīti, tad, izsakoties tīri subjektīvi, tas ir izcilais mūsu dāmu duets - vairākārtējās Eiropas čempiones Maija Kaufmane un Daina Šveica, kas pēc sporta karjeras beigām kļuva par brīnišķīgām mammām un  izcilām sava aroda meistarēm, un latviešu akadēmiskais četrinieks, kas Maskavas olimpiskajās  spēlēs izcīnīja sudraba medaļas. Viens no šīs sudraba komandas - Žoržs Tikmers, tagad LOK ģenerālsekretārs, kuru esmu lūdzis raksturot, kāda akadēmiskā airēšana ir šobrīd Latvijā.

Šobrīd jāsaka, ka ir 2 vēlējumi-pirmkārt, mūsu airētājiem jāatgriežas  olimpiskajās spēlēs. Kopš 1992. gada savus panākumus saistām ar jauniešu un junioru līmeni, un otrs - masveidība, par ko nopietni jādomā gan Airēšanas federācijai gan pašvaldībām, kā palielināt to bērnu skaitu, kas nodarbotos ar airēšanu.

Patlaban Floridā, ASV, notiek pasaules čempionāts. Kāda ir Latvija reprezentācija šajās sacīkstēs?

Šajās sacensībās Latviju pārstāv mūsu labākā airētāja Elza Gulbe, es turu īkšķi par viņu,kura spēj sasniegt augstus rezultātus, par ko liecina viņas izcīnītās medaļas daudzās sacensībās. Piedalās arī mūsu paraolimpieši.

Runājot par airēšanu, mans skats vēršas pagātnē, es jau minēju sākumā M. Kaufmani un D.Šveicu plus lieliskais četrinieks, kas kopā ar tevi izcīnīja sudraba medaļas Maskavas olimpiskajās spēlēs. Kas tomēr būtu aktuāli darāms, lai airēšana atgrieztos uz olimpiskā viļņa?

Jānostiprina airēšanas centri, kuros jaunieši nodarbojas ar šo lielisko sporta veidu.Un jāatbalsta treneri, kas viņus gatavo. Diemžēl, pāreja no jauniešiem uz pieaugušajiem nav bijusi īpaši veiksmīga, un jāmeklē kopā ar Federāciju finanses un jāpiesaista finansu resursi, lai mums ūdens būtu viegls visās svarīgākajās sacensībās.