„Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” – vai tad tas nav izsens katra latvieša sapnis? Šāds nosaukums ir gan Jāņa Purapuķes grāmatai par kalpu ģimenes cerībām tikt pie rocības, gan Latvijas Universitātes zinātniskiem pētījumiem par reģionu attīstību.

Un, iespējams, šī pati frāze bija par pamatu agrārajai reformai 1920. gadā, kura tika realizēta, lai samazinātu lielo lauku bezzemnieku skaitu. Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija tā – kalpu ļaudīm bez naudas, ar dārgiem kredītiem, ar sliktu tiesisko stāvokli nebija ne mazāko izredžu tikt pie savas zemes, tāpēc tie pietiekami bieži bija spiesti doties prom no Latvijas – gan uz austrumiem, gan rietumiem – no Krievijas līdz Brazīlijai. Savā ziņā var teikt, ka pagājušā gadsimta sākumā migrācijas problēmas Latvijas valsts mēģināja risināt ar zemes pārdali.

Vai bija ko pārdalīt? Bija gan, baronu zemes diezgan. Kā pārdalīt? Juridiski korektāk, nekā piektajā gadā, kad sadumpojušies zemnieki cita starpā gribēja atņemt īpašumus muižkungiem un izdalīt tiem, kam zemes nav.  

Pēc reformas zemes lielīpašnieku vairs nebija, bet ceturtā daļa Latvijas zemes piederēja jaunsaimniekiem.

Savā ziņā agrārajai reformai bija arī nacionālas pretošanās kustības iezīmes, jo pirmsreformas ierēdniecība pārsvarā bija krievi, zemes īpašnieki – vācieši, bet nacionālā lauksaimniecība – latvieši - lielākoties sīkzemnieki un muižas zemju rentnieki, nevis saimnieki. Savu drūmo artavu bija iecirtis pasaules karš, muižas nīkuļoja un bija skaidrs, ka kaujās noplicinātās muižas ar tādām saimniekošanas metodēm kā agrāk, drīz vis neatkopsies. Latvijā trūka pārtikas.  

Gandrīz puse no Latvijas privātajām muižām jau bija pārņemta valsts pārņemtas pirms agrāro likumu stāšanās spēkā. Pēc lielinieku varas krišanas muižas tika pārņemtas no to īpašniekiem vai toreiz ātri nodibināto padomju saimniecību pilnvarniekiem, kā arī tika piemēroti t.s. „sekvestri” jeb valsts nodevēju īpašumu atņemšana. Lielākā daļa muižnieku bija karojuši Bermonta pusē un tiem pēc brīvības cīņām labas dzīves Latvijā tā vai tā vairs nebija.

Agrārajai reformai bija vairāki mērķi: izveidot jaunas saimniecības, paplašināt esošās sīksaimniecības, paplašināt pilsētas un citas apdzīvotas vietas, reformas būtība – radīt turīgus Latvijas lauku zemniekus. Tā arī notika.

Tika izveidots valsts zemes fonds, likumos noteikts, kā to izlietot. Brīvās zemes apsaimniekošanai tika uzaicināti pieteikties pretendenti. Tādi beigās sanāca ap 100 tūkstošiem, kas kopā ar ģimenēm veidoja ap 400 000 lielu Latvijas lauku iedzīvotāju kopumu.

Pretendentus sadalīja vairākās kategorijās. Tajās varēja iekļūt ikviens Latvijas pilsonis no 18 līdz 65 gadu vecumam, kurš bija gatavs uzņemties zemi apsaimniekot, ja zemes nebija vispār, vai arī saimniecība nebija lielāka par 22 hektāriem. Tā tolaik bija sīksaimniecība, bet arī lauksaimniecības tehnika un metodes bija citas, nekā tagad.

Pirmie, kas varēja tikt pie zemes, bija Lāčplēša ordeņa kavalieri un Brīvības cīņās kritušo karavīru ģimenes, tad karavīri, tad bezzemnieki, tad cilvēki no malas ar savu lauksaimniecības inventāru, tad pārējie gribētāji bez inventāra. Piešķirtā zeme bija jāizpērk. Valsts zemes fonda sadalīšanai, izlietošanai un piešķiršanai nodibināja zemes ierīcības komisijas pagastos, pilsētās un miestos un apriņķos. Tā agrāro reformu apraksta Marģers Skujenieks savā 1927. gada grāmatā „Latvija. Zeme un iedzīvotāji.”.

Jaunsaimniekiem piešķīra nodokļu atlaides, deva būvkokus un kredītus. Ar likumdošanas palīdzību tika radītas 22 līdz 50 ha lielas zemnieku saimniecības – mazākas neveicināja, lielākas neatļāva, bija arī ierobežojumi īpašumu tālākpārdošanā.

Agrārā reforma būtībā bija sociāla revolūcija, kas radīja jaunu Latvijas iedzīvotāju kārtu – zemniekus. Reforma pārveidoja sabiedrību un valsts ekonomiku. Par spīti salīdzinoši lielajiem ieguldījumiem – reformas cena bija 700 miljoni latu – agrārā reforma sevi attaisnoja, valsts lauksaimniecība strauji uzplauka. Latvija no valsts, kas lāgā nespēj sevi apgādāt ar pārtiku, kļuva par pārtikas eksportētājvalsti un dzima leģendas par Latvijas sviestu, bekonu un citiem labumiem.

Pēc tam nāca karš un padomju vara, kolhozi un sovhozi un sapnis par savu zemes stūrīti uz ilgu laiku palika sapņos. Tad jaunsaimnieku otrā paaudze, tos, kurus tautā sauca par „Breša zemniekiem”, pēc ministra uzvārda, kas apliecināja, ka latvieša sapnis par savu zemi vēl nav piepildīts.