Pirms divdesmit gadiem, 9. aprīlī, uz Latvijas nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja Zigmara Liepiņa opera „Parīzes Dievmātes katedrāle”. Libreta autors ir Kaspars Dimiters pēc Viktora Igo romāna motīviem. Tas bija neaizmirstams un nozīmīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē. Bez šaubām tas bija arī ļoti gaidīts notikums, jau gandrīz gadu pirms pirmizrādes par to runāja, sprieda un minēja. Minējumi biežāk saistījās ar pozitīvām emocijām un cerīgām gaidām, bet, protams, bija arī šaubu pilnie čuksti: „kāpēc Parīzes Dievmātes katedrāle”, „vai Kaspara Dimitera libretā nav kas nepieņemams operas skatuvei”, „tā būs rokopera, opera vai mūzikls”. Šodien mēs zinām, ka tā bija izcila opera ar 90 izrādēm un Zigmars Liepiņš par to saņēma Lielo Mūzikas balvu. Pēc šīs operas divu mākslinieku vārdi – Nika Matvejeva un Igo vārds vienmēr saistīsies ar Kvazimodo dziedājumu.

Ar Igo sazinoties jautāju, kādas bija viņa sajūtas un domas, saņemot uzaicinājumu Kvazimodo lomai, iepazīstoties ar Kaspara Dimitera libretu.

Kā vienmēr, saņemot uzaicinājumu no Zigmara, tu saproti, ka tas būs atbildīgs, nopietns darbs, pārdomāts katrs solis un tieši tā tas arī notika. Man vienmēr ir licies, ka Kaspars ir ļoti trāpīgs un zina, ko dara, atbild par vārdiem. Es domāju, ka šeit tiešām vislielākais paldies un novērtējums ir jāsaka tieši komandai, kuru Zigis veido ap sevi, tā vienmēr bijusi arī Mirdza, kura katrā izrādē nepalaida garām nevienu dziedātāja elpu, nevienu problēmu, nevienu sasniegumu. Viss tika novērtēts un tā ir brīnišķīga sajūta, ka tu saproti, ka esi iekļauts tādā kolektīvā, par kuru rūpējas, ka viss ir sakārtotā veidā.

Par sakārtotību un Mirdzas Zīveres nenovērtējamo ieguldījumu daudz labu vārdu saka ne tikai operas iestudējuma dalībnieki, bet arī pēc piecpadsmit gadiem tapušās teātra versijas aktieri, bet par libretu pats komponists teicis, ka tas rosināja mūziku, kas pati plūda uz vārdiem. Man bija tik jāpaspēj pierakstīt.

Bet, ja mēs runājam par pašu pamatu – Viktora Igo romānu „Parīzes Dievmātes katedrāle, tad jāsaka, ka 1831. gadā izdotais darbs mainīja gan attieksmi pret literatūru, gan pret arhitektūru. Pēc romāna nākšanas klajā tika atjaunota tolaik jau nolaistā Parīzes Dievmātes katedrāle. Viktors Igo pēc romāna popularitātes esot jokojis, ka to vajadzēja nosaukt "Kas tik nav atrodams vienā tintes pudelē", jo tieši tik tinti viņš iztērējis romāna rakstīšanā.

Vēl, kas interesanti, bērnībā Viktora Igo galva bijusi nesamērīgi liela. Par viņu vienaudži nežēlīgi ņirgājās, un literatūras pētnieki pieļauj, ka Kvazimodo tēls radies  paša bērnībā izjusto sāpju iespaidā.

Šodien Kvazimodo un Esmeraldas smeldzīgo mīlas stāstu var lasīt teju visā pasaulē, iestudētas operas, mūzikli, teātra izrādes, kino un pat multiplikācijas filmas. Kāpēc šis stāsts ir tik populārs? Iespējams, ka cilvēkiem visos laikos ir nepieciešams pārliecināties par mīlestības un gara spēku…