Kā katru gadu  janvāra sākumā atceramies  un pieminam Barikāžu laiku, kā ļoti nozīmīgu mūsu valsts vēstures pagrieziena punktu. Divas nedēļas no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim cilvēki ar kailām rokām bija gatavi aizstāvēt savu zemi un  nosargāt savu brīvību pret iespējamām padomju bruņoto  spēku militārām darbībām un Latvijas neatkarības pretiniekiem.

Naktī no 12. uz 13. janvāri padomju armijas daļas un speciālās nozīmes vienības uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem pie Lietuvas Televīzijas torņa Viļņā, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotājus. 13. janvārī pulksten 4.45 no rīta Latvijas Radio tautu uz barikādēm aicināja Dainis Īvāns. Zemkopības ministrs aicina baļķvedējus, smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku ierasties Rīgā barikāžu celšanai. No visiem novadiem uz Rīgu sāka virzīties smagās tehnikas kolonnas. Manifestācijā Daugavmalā ar Latvijas karogiem sapulcējās vairāk nekā pusmiljons cilvēku, lai izteiktu atbalstu Lietuvai un paustu gatavību turpināt valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Tajā pašā dienā Rīgā sākas barikāžu celtniecība. Tas bija mūsu tautas pašapziņas un stingras  gribas izpausmes brīdis. Isā laikā mazās Baltijas valstis kļuva par vienu no pasaules karstajiem punktiem, pasaules sabiedrība un prese sekoja līdzi notikumu gaitai. Latvijas Radio turpināja darbu diennakts režīmā, sniedza jaunāko informāciju, veidoja raidījumus.  Korespondenti devās Rīgas ielās un pie ugunskuriem intervēja barikāžu dalībniekus. Vecrīgas gaisā virmoja dīzeļdegvielas un ugunskuru smarža, visi bija vienoti kā nekad agrāk. Turpinājumā 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieku ieraksts. Ieklausīsimies un atcerēsimies.

„Es domāju, tikai pacietību, izturību, jo kuģis grimst”

„Ticēt tam, ka mēs uzvarēsim”

„Jo, ko mēs gan bez ieročiem varam darīt, mēs taču esam ar kailām rokām. Mums ir visiem jābūt vienotiem, visiem, kas dzīvo Latvijā”

„Es kā sieviete domāju, kad es stāvēšu šeit un gribu redzēt to, kas nāks pretī, un ieskatīties viņam acīs. Es gribu viņu redzēt, kā viņš nāks man virsū”

„Es domāju jādod pretspars un nepārtraukti faktiski, tā jau tikai mēs varam tikt ar viņiem galā”

„Kā pa radio dzirdēju, tā  braucām uz darba vietu”

„Mēs tieši no Madonas PMK 19, melioratori esam. Septiņas smagās mašīnas Kamazi, jo citādāki vairs to nevar. Gana mēs esam mocīti. Es pats arī deviņus gadus esmu Soļikomskā pavadījis”

„Tāpat no sākuma cilvēkiem bija varbūt šaubas, ka latvieši tāda kašķīga tautiņa, bet tomēr tādā mirklī, kad ir  kopā jāaizstāv sava dzimtene, tad tomēr latvieši atmet visus savstarpējos ķīviņus un ir visi kopā”

„Ļoti atsaucīgi citu tautību cilvēki, sevišķi krievu tautības. Viņi mums atnes siltu ūdeni, tēju atnes, aprunājas”

„Sieviete iet ar mazgadīgu bērnu,  ar trīsgadīgu bērnu, viņa mums noliek apelsīnus un mandarīnus, apmēram piecus kilogramus. Mēs sakām, jums taču mazajam bērnam vajag. Nē, tie ir no Gruzijas. Varbūt vīrs viņai ir no Gruzijas. Kā var ņemt, ja sievietei ir mazs bērns apelsīnus un viņa vienalga noliek un aiziet”

„Laucinieki atbrauc vismaz uz Rīgu parādīt lauksaimniecības tehniku, jo tā interfronte jau nezin, kāda tā lauksaimniecības tehnika izskatās. Viņi jau parasti ielien lielās pilsētās un siltos dzīvokļos”

„Nu nav izejas, nu tāpēc arī mēs metam darbu pie malas, mums tas nebūs arī vajadzīgs, ja šitāds te Rubiks pārņems to valdīšanu, kāda vella man tā darbnīca vairs vajadzīga. Es jau neiešu Rubikam pelnīt maizi galu galā, bet jācīnās ir, kā nu varam, tā darām. Kaut vai pliku roku paglāstīt, nekā nevar darīt. šaujamie mums nav un necenšamies arī tos iegādāties”

„Liels paldies rīdziniekiem, vietējiem iedzīvotājiem. Te pie mums nāk vienalga kas, krievu tautības, latviešu tantiņas, i vecāki, i jaunāki. Mājās ir divas meitenes, es gribu kaut vai manas meitenes kārtīgi padzīvo. Es esmu krievs. Tādas attiecības ar vīriem, tā kā man būtu teikts, vot tu krievs, ko tu te  dari, tu tinies prom. Tāda lieta mums nepastāv. Viņi tik tālu ir sarīdījuši to tautu, viņi no sākuma ir teikuši, ka visi ir vienādi, bet, kad tagad sākas demokrātija pie mums, druscītiņ atļāvuši pēc tam arvien vairāk, arvien vairāk viņi jūt, ka groži viņiem slīd ārā no rokām. Tagad viņi uzreiz  paši-komunisti starpnacionālo”

"Mēs vienkārši aizstāvam savu valsti un valdību, tā šeit stāvam. Es vismaz domāju tā, ka mēs jau no šejienes prom neaiziesim, ja mums uzticēta šī iela un  šī apsargāšana, tad mēs stāvēsim, cik varēsim, cik mums spēka atļaus"

Tikko kā izskanēja 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieku ieraksts. Latvijas Atmodas gaitā tas bija vienots tautas stingras gribas izpausmes brīdis, nevardarbīgas pretošanās posms, kuru kopā izdzīvojām un izdziedājām.