Domāju, ka ne tikai man uz laiku laikiem atmiņā paliks manu bērnības dienu raidluga „Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli”, kurā titullomu atveidoja aktieris Edgars Girgensons. Stūrmani Džoniju tēloja Gunārs Cilinskis, kurš braši dziedāja Pētera Plakida sacerēto dziesmu – un kolēģi abi ar Edgaru viņi bija Nacionālajā teātrī, kur Girgensons gan nostrādāja tikai gadus desmit. Šovasar 6. jūlijā neviens skaļi nepieminēja tik apdāvinātā, muzikālā, dziedošā aktiera Edgara Girgensona 75. jubileju, uzņemot paša teātra izdoto žurnālu „Būs”.

Ja nu kāds nevar iztēloties ģitārista, komponista un producenta Vjačeslava Mitrohina izskatu, tad noteikti ausīs uzreiz ieskanēsies viņa ģitāras solo, ja pieminēšu Imanta Kalniņa mūziku filmai „Pūt, vējiņi”, kas no jauna atdzīvināta jaunajā Nacionālā teātra iestudējumā. Tur mūzika ir viena no asīm, ap kuru būvēts iestudējums, un tā laikam ir sakritība, ka tieši šoruden Mitrohins nolēmis ar vairākiem koncertiem atzīmēt savus 50 skatuves gadus.

Personīgi es savulaik filmu „Mūzikas skaņas” noskatījos kinoteātrī reizes piecas un būtu gatava skatīties vēl un vēl, galvenokārt brīnišķīgās mūzikas dēļ. Protams, arī aktieri bija apburoši, bet, ja Džūlija Endrjūsa pa šiem 53 gadiem jau sasniegusi iespaidīgu vecumu, kaut, protams, izskatās ļoti labi, tad Oskara Hammeršteina un Ričarda Rodžersa dziesmām laiks neko daudz nevar skādēt un tās ir mūžīgi jaunas.

Par vīru vokālo ansambli „Daile” jau esmu stāstījusi – tā ir dziedošu kungu, lielākoties kordiriģentu apvienība, kas godā ceļ sen aizmirstas melodijas, ko savulaik, pirms gadiem 30, 40 un vēl senāk dziedājuši Latvijas ansambļi un kori. Šīs idejas autors ir dziedātājs un dziesmu autors Zigfrīds Muktupāvels, kas savas simpātijas pret latviešu estrādes klasiku izrādīja jau projektā „Gūtmans”, pārskaņojot 60. un 70. gados sacerētas dažādu autoru dziesmas.