Mans viesis - šīsdienas oficiālais jubilārs, krietnais gaviļnieks Gunārs Placēns. Nudien, neatceros, cik gadu Hašeks bija devis Šveikam, bet, sakot – sveiks - un apmainoties rokas spiedieniem, netop īsti skaidrs - cik tad Tev pašam - 90 vai 19… Bet, ja paliekam pie 19, tad kā atceries sevi šai vecumā?

19 gados? Gāju Vecbebru tehnikumā, ja nemaldos, spēlēju arī teātri katrā skolā, Vecbebros spēlējot varoņlomas - Edgars Krustiņš u.c.

Pēc 10 gadiem pienāca 29, labi, noapaļosim - 30. Deguns teātrī jau bija apsildīts, pēc institūta sāki strādāt tajā jau 1951.g., un varēji sākt gatavoties savai pirmajai kino lomai…

Bija tāda lielāka loma - Latviešu strēlnieku stāstā, Augusta Caunas lomā…1958. gadā.

1967. g. atskrēja ar savu – sorokovņiku - četrdesmitnieku. Tu jau savā  vienīgajā Dailes teātrī biji kļuvis par krietno kareivi Šveiku - 61.g., jādomā, ka jubileju svinējāt nopietni?

Trolejbuss piebrauca pie mājas, kur nav vadu, Šveika kareivji mani sagaidīja rindā un svinīgi salutēja.

Kad atnāca pusgadsimts, 1977. g., Tu no  Šveika jau biji samācījies, kā šaut at lielgabalu - biji gan Šerloks Holms, gan doktors Votsons, Sančo Pansa Donkihotā u.t.t.Vai tā bija tava zvaigžņu sunda?

Tie bija mani auglīgākie gadi, 25 - 27 izrādes mēnesī.

Un kļuvi arī par Tautas mākslinieku?

Es nekad pēc goda neesmu centies, esmu vien godīgi darījis savu darbu.

Rēķini, kā gribi, godīgi vai ne, bet pēc 50 nāk 60, un ar gadiem jau tāpat kā ar bitēm - nekad neko nevar skaidri zināt. Kā Tev tad gāja ar tiem gadiem, bitēm un lomām?

Es skaitos biškopības agronoms, pa brīžam  audzēju arī bites - 3 saimes, bet kaimiņi sāka iebilst, jo bērniem varot rasties alerģija, iedeva ultimātu, un es bitītes aizvedu pie radiem.

Bet – sports?

Šahu esmu spēlējis, pat ar pasaules čempionu M. Tālu, kuram gan zaudēju. Bet sportam sekoju, īpaši TV.

Tālākus gadu lokus 70 - 80 jau daži min kā kompensācijas laiku. Kādi ir Tavi secinājumi kā joprojām vacākajam spēlējošajam aktierim Latvijā, kurš nospēlējis tuvu pie 150 lomām?

Tagad mazāk to lomu, varētu vēl Tēvzemes labā  ko darīt, bet laikam režisori  mani pietaupa vecumdienām.

Ko Tu vēlies teikt savam skatītājam?

Liels paldies latviešu skatītājiem, kas piepildījuši zāles manās izrādēs. Prieks bijis man un viņiem, lai tā būtu arī uz priekšu mūsu teātros.

 Bet šodien tātad cienījamie 90… No sirds apsveicu un  – tā turpināt, galu galā arī Valtera rekords nav mūžīgs...