„Jaunībā mums bija milzīgs enerģijas lādiņš, tas arī izspruka uz āru,” tā kolhoza „Vaidava” kultūras namā bāzētās rokgrupas „Vaidava” veiksmes formulu raksturo tās dibinātāji un līderi, basģitārists Pēteris Šiliņš un ģitārists Juris Bodnieks. Viņi abi ir arī dziesmu autori, un „Vaidava” bija labs paraugs rokmūzikas kolektīvajai daiļradei. No otras puses, tieši stilistiskā sadrumstalotība kavēja iekarot ausgtākas virsotnes. Pēteris un Juris divatā skanējumu vilka uz smagā roka pusi, solists Jānis Zandbergs turpretī gribēja sacerēt joku dziesmas, kuru spilgtākais paraugs ir „Kafijpupiņas”. Taču šis hits nemaz nav „Vaidavas” skanējuma firmas zīme, un šo 1981. gadā dibināto kolektīvu droši varam saukt par rokgrupu!

Rīdzinieki Juris un Pēteris ir pazīstami kopš agras jaunības:

„Kad pirmoreiz uzspēlējām kopā, bijām skolnieki 49. vidusskolā, Juris mācījās 8. klasē, es – 10. Toreiz bija mūzika, kuru nerakstīja naudas dēļ, bet rakstīja no dvēseles, klausījāmies Deep Purple, Led Zeppelin, Rīgā bija Varis Vētra un grupa Mazie brāļi, arī tāds Griķis ar savu grupu. Pirmās mūsu  pašu dziesmas tapa nedaudz vēlāk grupā „Kentauri”, kurā bijām mēs ar Juri, vēlāk „uzpeldēja” Harijs Luškovs, vēlākais „Vaidavas” bundzinieks – tad tika radīta pirmā mūzika.”

„Kentauri” spēlēja dejas kultūras namā „Draudzība”. Pēteris un Juris kopīgo muzicēšanu turpināja karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, Bodnieku tur iekārtoja Šiliņš:

„Visam bija jānotiek kā sarunāts, bet dienā, kad aizgāju uz kara komisariātu, man bija nozīmējums uz Belaja cerkovj. Tad sākās šovs. Sāku Pēteri tramdīt, viņš nākošo, pēc dienas mani palaida vaļā un pārkārtoja nozīmējumu. Tas bija 2. maijs, labi atceros, kā biju apģērbies – diezgan spocīgs. Noskūtajā galvā mammas berete bēšā krāsā ar divām pogām priekšā. Ārā plus 27 grādi!”

Jānis Zandbergs „Zvaigznītē” bija jau priekšā, tāpat vēl viens „Vaidavas” dalībnieks – Imants Točs, tagad pazīstams kordiriģents. Pēc dienesta gribējās turpināt kopā muzicēt. Vaidavā ansamblis 1981. gada vasarā iesakņojās, pateicoties Toča tēva draudzībai ar Vaidavas kolhoza priekšsēdētāju.  

„Mūs nostādīja vietā jau pašā sākumā, jo negribējām nosaukumu, kas saistīts ar ezeru vai upi, bijām izdomājuši sev vārdu „Salmi”. Tas nekādi neatbilda tā laika ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Pat uz kastēm bija sazīmēts nosaukums gotiskā stilā, bet nekā, partijas komiteja aizliedza – nebūšot nekāda tukšu salmu kulšana vai SS. Tā arī palikām pie ciema nosaukuma.”

Ikdienā palikdami rīdzinieki, puiši čakli brauca uz mēģinājumiem Vaidavas skaistajā, jaunajā kultūras namā:

„Vairumā gadījumu braucām ar stopiem, un tiem 5 km no šosejas līdz kultūras namam, precīzi zinām laiku – 45 minūtes. Tur ir palikusi vaga no mūsu staigāšanas. Bet matracīši, uz kuriem gulējām nedēļas nogalēs kultūras namā, droši vien ir norakstīti.”

Pēc Jura Bodnieka domām, viss toreiz notika ar neaptveramu entuziasmu. Šodien tāda nav, var manīt, ka mūzika daudz vairāk nosliecas uz komercijas pusi. 1983. gadā „Vaidava” izcīnīja 1. kategoriju tarifikācijas skatē, sākās viņu uzvaras gājiens. Gadu vēlāk mūziķi debitēja „Mikrofona” aptaujā ar H. Luškova dziesmu „Tu būsi vēl”, par viņiem ieinteresējās visa Latvija. Notika arī braucieni pie studentu-celtnieku brigādēm plašajā PSRS, aizraujošs ceļojums uz Vjetnamu.

„Pirmie ieraksti notika, kad uz Vaidavu uzbrauca LTV busiņš ar režisoru Mārci Kreicmani. Bet svētki bija, kad tikām uz radio pie režisora Anda Salenieka, kurš mūsu mūziku saprata.”

Līdz ar dalībnieku maiņu, mainījās stils, komponēja visi dalībnieki. Kad ienāca „līvs” Modris Šterns, skanējums kļuva smagāks, bet Jānis Zandbergs bija izklaides dziedātājs, kas sapņoja par kaut ko līdzīgu „Labvēlīgajam Tipam”, joku dziesmām, komerciju:

„Mēs ar Juri sapratām, ka programmā vajag kādu tādu dziesmu, bet ne vairāk par vienu vai divām. Mocījām publiku ar nopietnu pirmo daļu, cerībā, ka publika neaizies prom un tiks pie savām „Kafijpupiņām”. Bija arī instrumentālā mūzika, vienu  kolosālu skaņdarbu uzrakstīja mūsu taustiņinstrumentālists Tālivaldis Strenga.”

Ar mūziku izdzīvot varēja. Vienu laiku spēlēti gandrīz 40 koncerti mēnesī. Pēc koncertiem – dejas, arī haltūras, kāzas arī nospēlētas simtos. Un tā līdz 1990., kad Latvijā iepūta pārmaiņu vēji. Grupa beidzās, tā arī paliekot sevis meklējumos. Beigas „Vaidavai” pienāca, apmēram divus gadus muzicējot kafejnīcā „Luna”.

Kad 2008. gadā „Vaidava” ķērās pie albuma ieraksta, Pēterim basģitāra bija jāapgūst no jauna, bet ovācijas, kuras mūziķi dzirdēja toreizējos koncertos, pārsteidza viņus visus. Skaļus aplausus grupai veltīja arī mūzikas un mākslas festivālā Bildes, kurā „Vaidavu” pārstāvēja Oskars Sopss, Edgars Naglis, Juris Rubīns un „Nošu atslēgas” viesi, veterāni Pēteris Šiliņš un Juris Bodnieks.