Sarunā ar dziedātāju Daini Dobelnieku par viņa soloalbumu „Kur zuda tas laiks”, kas tikko kā izdots, atskatāmies uz viņa muzikālajām gaitām, kurās ievērojamākais laiks pavadīts kopā ar vokālo kvartetu „Eolika”. Pērn bija cerība ar koncertiem atzīmēt tā pastāvēšanas 40. jubileju, svinības pārceltas uz šo gadu, kad vasarā, cerams, atdzīvosies Latvijas brīvdabas koncertzāles.

"40 gadus esmu uz profesionālās skatuves, un – kur tie laiki! Ja nav īsti ko darīt, bieži atgriezies tajos skaistajos laikos. Albuma nosaukums Kur zuda tas laiks ir nostaļģija, aizskrējušais laiks, piedzīvojumi, pārdzīvojumi. Par dziesmu ir īpašs stāsts. Man ir draugi Alūksnē, grupa Savējie, pēkšņi man piezvanīja un palūdz ātri uzrakstīt tekstu dziesmai igauņu valodā, ar ko plānots uzstāties. Dzejoli vajadzēja uzrakstīt ātri, atteikt nevarēju. Piezvanīju savam draugam Aleksandram Sircovam - Murovejam, kas dzīvojis Igaunijā un spēlējis grupā Magnetic Band, lai paklausās un pasaka, par ko tur ir. Murovejs noklausījās un teica, ka dziesma esot ne par ko. Tad nu es arī ātri uzrakstīju ne par ko – pagājušu mīlestību, zaudētu mīlestību un cerību, ka viss skaistais atgriezīsies. Keksu mūziķi studijā ierakstīja dziesmai pavadījumu, un nu albumā tā ir tituldziesma."

Dainis , „Eolikas” kvarteta liriķis un romantiķis, komponē jau kopš padsmitnieka vecuma. 1999. gadā izdots viņa pirmais soloalbums „Veltījums”, un laikā, kad koncertdzīvē valda klusums, pie klavierēm viņš piesēžas diezgan bieži:

„Ir bijis ne tā, ka man nakts vidū kaut kas pēkšņi ieskanas galvā, bet pievakarē, pirms aizeju gulēt, reizēm ausīs parādās kāda maza muzikāla frāzīte, ka es lecu kājās un to piefiksēju – vai nu pie klavierēm, vai diktofonā. Paldies Dievam, jo no rīta parasti vairs neko neatceros.”

Dzimis un audzis Alūksnē, viņš ir liels šīs pilsētas patriots, veltot savai pilsētai arī dziesmu jaunajā albumā. Daiņa tēvs spēlēja trombonu vietējā pūtēju un estrādes orķestrī, mamma 30 gadus dziedāja Alūksnes VEF 14. ceha sieviešu vokālajā ansamblī.

„Jau bērnu dārzā mani stūma uz skatuves, atceros, ar lidmašīnu rokā dziedāju dziesmu par lidmašīnu, vecāki sēdēja zālē, priecājās un mirdzošām acīm uz mani skatījās.

Nācās pārdot lauku māju, lai nopirktu man klavieres. Septiņus gadus mācījos Alūksnes mūzikas skolā, dikti man toreiz nepatika, vairāk interesēja futbolbumbu dzenāt. Tētis bija arī čempions galda tenisā, labi spēlēja volejbolu, sadomāja mani laist uz Murjāņu sporta internātskolu, kur nonācu pēc 8. klases beigšanas. Sports, slodzes, kas man patika. Bija arī mūzikas instrumenti, uzradās sportisti, kas prata spēlēt. Uz bungām spēlēja Gints Palameiks, mūsu slavenās šķēpmetējas tētis, es dziedāju un spēlēju ģitāru.”

Ar Murjāņu ansambli Dainis piedalījās populārajā jauniešu konkursā „Ko tu proti?” Pēc panākumiem volejbolā bija laiks pildīt padomju vīrieša pienākumu. Alūksnes karaspēka daļā bija slavens karavīru ansamblis „Spārni”, puiši bieži gāja svinībās uzspēlēt. Ansambļa vadītājs uzzināja par Daini un nolēma, ka šāds solists viņiem vajadzīgs. Tā Dobelniekam palaimējās obligāto karadienestu nokalpot netālu no mājām: 

„Gatavojām programmu, kluba atslēgas bija pie manis, man nekādus karaulos un uz virtuvi strādāt nebija jāiet. Ansamblim bija savs helikopters, apkalpojām pulkvežus un ģenerāļus, kui dienēja Baltijas kara apgabalā. Māmuļā, toreizējā Virsnieku namā vien esam reizes piecas uzstājušies, lidlaukā, daudz izceļojāmies ar savu helikopteru.”

Pēc armijas puisis devās uz Cēsu mūzikas vidusskolu, kur tika uzņemts kordiriģēšanas nodaļā pie Jāņa Sprancmaņa. Reiz pēc sporta spēlēm ar citām Latvijas mūzikas vidusskolām Dainis uzdziedāja, to dzirdēja flautiste Silga un ieteica viņam pieteikties LPSR Filharmonijas rīkotajā solistu konkursā. Un Dainis kļuva par „Eolikas” dziedātāju, ansambļa ziedu laikos uzstādamies 300 koncertos gadā!