„Paklausies, vai tu nevari atnākt uz radio ieklepot vien’ dziesm’,” aktieris un režisors Imants Skrastiņš bieži citēja šos Raimonda Paula vārdus, kam sekoja dziesmas „Kamolā tinēja” ieraksts. Tā 1980. gadā kļuva par populārāko dziesmu Latvijā – toreiz uz „Mikrofona” redakciju plūda milzums sajūsminātu vēstuļu un arī kamolu, no kuriem varēja uzadīt ne vienu vien jaku, un tautas mīlestība pret šo dziedošo aktieri bija milzīga un neapsīka līdz viņa aiziešanai mūžībā. 12. aprīlī dziedošajam aktieriem būtu apaļi 80…

Pēc „Kamolā tinējas” Raimonds Pauls sacerēja vēl virkni dziesmu, domādams par Imanta Skrastiņa romantiķa būtību un aktiermeistarību komplektā ar izteiktu vizuālo pievilcību un samtainu balsi. Pašam nebija laika braukt ar koncertiem pa Latviju, talkā nāca jaunais komponists Jānis Lūsēns:  

„Tie varētu būt gadi no 1981. līdz 1983. Tā mums studentiņiem pilnīgi bija medus maize, Raimonds Pauls bija Imantam izveidojis programmu, kurā galvenā dziesma bija „Kamolā tinēja”. Tikko bija pabeigti ieraksti „Zodiaka” pirmajai platei, un „Melodijas” galvenais skaņu režisors Aleksandrs Grīva mūs „piespēlēja” Paulam. Maksāja ļoti labi, pēc iepriekšējo gadu sestdienu un svētdienu kāzu spēlēšanas, tā likās pilnīga Leiputrija. Imanta panākumi slēdzās viņa harismā, kas piemita arī viņam kā aktierim, protams, arī spējā interpretēt tekstu. Zems silts baritons, kas patīk meitenēm… Viņš bija liels „stārs”, mēs tikai konservatorijas puišeļi.”

Imantam allaž patika dziedāt saviesīgās padziedāšanās, bet Jaunatnes teātrī dziedošo lomu nebija nemaz tik daudz: lugās „Distance bez finiša”, „Zaļais putniņš”. Pa pagrieziena punktu kļuva izrāde „Spēlē, spēlmani”, kuru spilgti atceras Jaunatnes teātra muzikālās daļas vadītājs, pianists un komponists Andrejs Laukmanis:

„Imanta balss ir absolūti unikāla. Tāpat kā Edgaram Liepiņam. Lai kurš mēģinātu izdziedāt viņa repertuāru, tas nav iespējams. Vislielākais, kas viņam bija – Dzejnieks izrādē „Spēlē, spēlmani”, Imants pats arī uzskatīja to par savu augstāko sasniegumu. Žēl, ka tā nav nekādā veidā ierakstīta. Mēs arī izveidojām programmu, pamatojoties uz „Spēlmani”, uzstājāmies koncertos.

Pēc „Spēlmaņa” pirmizrādes divpadsmitos naktī Imants, Pētersons un es paņēmām taksi un aizbraucām pie Čaka uz kapiem, jāsaka, ar šņabja pudeli. Iedzērām pa glāzītei, uzlējām arī viņam uz kapa, un nākamajā rītā jau mūs izsauca pie direktora, ka esam nacionālistiski noskaņoti, kapos svinējuši kaut kādus buržuāziskus svētkus. Laikam taksometra šoferis bija ziņojis.”

Kad režisore Lūcija Baumane Jaunatnes teātrī iestudēja izrādi ar Friča Bārdas dzeju, tas bija impulss palūgt Raimondam Paulam sacerēt tai dziesmas. Tā notika abu dižgaru satikšanās. Friča Bārdas cikls iemūžināts TV filmā „Dzied Imants Skrastiņš” (1981), Paula dziesmu programma "Sapņu pīpe", izdota platē, atkārtoti CD (2001), atskaņota Amerikā, Kanādā, Latvijas malu malās. Reizēm bijis pat pa četriem koncertiem dienā, un savu muzikālo talantu, kā stāsta aktieris Guntis Skrastiņš, Imants mantojis no tēva:

„Līdz diviem gadiem, kā Imants pats teica, viņš nav gājis kājām. Turējies gultiņā pie malām un rāvis vaļā „Tuvāk pie Dieva”. Muzikālais gēns Skrastiņu ģimenē ir no tēva Oskara, viņš, absolūti bez muzikālās izglītības, spēlēja akordeonu visās viesībās, kā prata, spēlēja arī vijoli. Visās ballēs papum kroņa numurs bija dziesma „kas tā velns par mūra muižu…” Tāpat kā Imantam – „Kamolā tinēja”.”

Milzīgie panākumi Imantam nesagrozīja galvu:

„Zvaigžņu slimība mūsu ģimenei sveša, pat ne mazākais iedīglis. Kā Imants pats teica, vislabāk jūtamies ar vienkāršiem lauku cilvēkiem, no kuriem nāk patiesība un sirsnība. Mums tāda svēta lieta ar Imantu bija – pirmais un dvēseliskais uzdevums iet pie vecākiem uz kapiem, nogājām arī gar Lūciju Baumani un beidzām pie Pētera Pētersona.”

2001. gadā Imants Skrastiņš kļuva par pirmo Čaka balvas laureātu – sadarbībā ar Andreju Laukmani Čaka dzejas un mūzikas programma izskanēja daudzos koncertos. Laukmaņa mūzika skanēja arī izrādē „Pilna Māras istabiņa”, kas Imantam bija pēdējā dziedošā loma Jaunatnes teātrī.  

Abi brāļi – Guntis un Imants – kopā nekad nav koncertējuši, vismaz 1999. gadā izdots kopīgs albums „Brāļi Skrastiņi”. Pēc Zelta mikrofonu ieguvušā 2020. gada Labākā šlāgermūzikas albuma „Nopietni pa jociņam” izdošanas Guntis kopā ar Raimondu Paulu pērn paguva sarīkot dažus koncertus, tajos viņš dziedāja dažas Imanta repertuāra dziesmas, bet nekad neuzdrošināsies dziedāt „Kamolā tinēju” vai „Es mīlu tevi tā”:

„Bija aizkustinoši, kad Imants pēdējā gadā gulēja slimnīcā, un sanitārs kaut kur bija sameklējis viņa skaņuplati "Sapņu pīpe", -  palūdza atstāt autogrāfu.”