Nosvērts, nerunīgs - tāds no malas šķiet Raimonds Macats, kurš darbojies jo daudzās latviešu grupās - sākot ar Valmieras "Vitamīnu" un Bauskas "Viktoriju", turpinot ar "Inversiju", "Odis" un "Sīpoliem" līdz "Bāzei 7", lai tad uz vairākiem gadiem pievienotos Laimas Vaikules pavadošajai grupai. Kopš 20. gs. 90. gadiem Macats regulāri sadarbojies ar citu janvāra jubilāru - Raimondu Paulu, taču ir saglabājis savu spēles stilu, kura pamati likti jau Cēsu bērnu mūzikas skolā. Taču augstskolas diploms saņemts čella spēles specialitātē.

"Esmu analizējis un mammai prasījis, kā tas notika, laikam neizveidojās saikne ar skolotāju, kas 4. Klasē gribēja mani atstāt uz otru gadu, lai abas skolas – mūzikas un vispārizglītojošu varētu pabeigt vienlaicīgi. Es pateicu, ka vairāk klavieres nespēlēšu, nebūs nekā! Tad parādījās Cēsīs čella skolotājs Igors Graps, un es atceros, ka tieši 18. Janvārī, kad man palika 10 gadi, atnāca pie manis mājās ar čellu, un tā es sāku savā desmitajā dzimšanas dienā spēlēt čellu.Kad pārgāju uz čellu, sāku vairāk spēlēt klavieres, man interesēja arī pēc dzirdes improvizēt. Nopirku avīžu kioskā bītlu mazo platīti, mums mājās bija radio ar atskaņotāju Sakta un visas dziesmas, ko dzirdēju, iemācījos spēlēt uz klavierēm. Tā sāku spēlēt visu kaut ko, līdz nonācu līdz mūzikas vidusskolai."

"Gāju pionieru nometnē, mūs sūtīja uz Asariem, un tur satikos ar leģendāro latviešu basģitāristu Aleksandru Sircovu ar iesauku Murovejs, kad atgriezāmies Cēsīs, nolēmām, ka vajadzētu kaut ko darīt kopā. Es tieši biju iemācījies spēlēt čarlstonu, nospēlēju viņam priekšā. Tad līdām pāri sētai uz mēģinājuma telpām Autoremonta rūpnīcā, parādījās citi skolas biedri, un tā sāku pa kaut kādiem kolhoziem uz ērģelītēm spēlēt."

Savs sintezators - tas bija 70. gadiem neiespējams sapnis. Macats spēlēja ansambļos, kas varēja nodrošināt ar instrumentiem. Pēc konservatorijas viņu norīkoja par kolhoza "9. maija" ansambļa "Inversija" vadītāju, kas bija unikāls gadījums. Tad arī sākās nopietna komponēšana, lai ar repertuāru nodrošinātu solistu Uģi Rozi.  Kad no "Sīpoliem" aizgāja Mārtiņš Brauns, Raimonds pārcēlās uz šo ansambli.

"Sīpolos" es nezinu, vai biju ansambļa vadītājs, jo darbojāmies kopā ar Niku Matvejevu aranžēšanas lietās. Mums bija laba sadarbība, labi viens uz otru iedarbojāmies, man patika, kā viņš dara un es mēģināju pievienot kaut ko no sevis. Galvenais, lai visiem ir idejas, tad darbs ir produktīvs."

1993. gadā Raimonds Macats saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu par aranžējumiem un izcilu solopriekšnesumu. Mūziķis pats rausta plecus, par ko tik liela atzinība - laikam par R. Paula mūzikas aranžējumiem filmai "Depresija". Maestro arī ieteica viņu Laimai Vaikulei, kad tā meklēja prasmīgu pianistu.

"Strādājot ar Laimu , bija jāspēlē precīzi tas, kas rakstīts notīs. Nekādu iespēju kaut ko no sevis atskaņot nebija. Nospēlēt 300 reižu vienu dziesmu ir tas pats, kas profesionālam skrējējam 300 reižu noskriet savu distanci – viņš taču zina, ko katrā solī no sevis ieliek. Svarīga ir saskaņa, jo es jau nespēlēju viens, un vienmēr var labāk – kā parasti teica skolotāji."

Raimonds lieliski spēlē arī mutes harmonijas un arī dzied - ar to viņš atšķiras no Maestro, kur runas stilu prot teicami atdarināt.

"Nesen dzirdēju stāstu, kuru man izstāstīja tagadējais kultūras ministrs Nauris Puntulis. Viņš man saka – zina, Raimi, tev ir savs stils. Mēs te nesen ar Jāni Strazdu mēģinājām, un muzikanti prasīja, kā tad spēlēsim to gabalu – un viņš teica „tādā vieglā macatā”… Es sevi par džeza mūziķi neuzskatu, man nav pietiekoši daudz tādu rakstura īpašību, man patīk improvizēt, vienkārši spēlēju to, ko spēlēju, un viss."