„Tas ir kaut kur arī neaptverami, ka „Čikāgas piecīšiem” šogad jau 65,” atzīst dziedātājs, mūziķis, dziesmu autors, piecītis kopš 1973. gada, Armands Birkens. Maijmēnesī viņš ieradies Latvijā, lai kuplinātu koncertus „Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu” un, protams, satiktu draugus, kuru sevišķi daudz Valmierā un Rīgā.

„Atzīmēsim 4. maija svētkus, tāpat kā mēs Čikāgā ievērojam vienmēr šo svētku dienu, tāpat kā 18. Novembri. Jauka pārmaiņa, ka šoreiz esmu Latvijā un varēšu svētkus baudīt šeit, turklāt kopā ar klausītājiem.”

Valmieras estrādē „Piecīši” uzstājušies vismaz divas reizes, taču īpaša tautā iemīļotajam samtainās balss īpašniekam ir arī Rīga. Šeit dzimis Armanda tēvs, liels dziedātājs. Birkens atradis pat senču dzīvokļus Dzirnavu un Baznīcas ielā, galvaspilsētā un tās apkaimē viņam vēl daudz radu.

„Tēvs kā puika ar draugiem skraidīja apkārt Vecajai Ģertrūdes baznīcai. Mana tēva mīļākā dziesma bija Alberta „Vecpiebalga”.

”Armandam pēdējos gados īpaša vieta ir VEF kultūras pils, kurā viņš 2024. gada rudenī svinēja savu apaļo 70. jubileju. Mūziķim gan īpašs šķiet katrs koncerts, tajos sniedzot labāko no sava repertuāra. Ģitāru līdzi no Čikāgas viņš neved, instrumentu koncertiem viņam aizdos Ieva Akuratere.

„Mums mājās bija klavierītes, bet klavieres nav mans instruments. Es ļoti gribēju spēlēt ģitāru. Man ir foto, kur divgadīgs turu spēļu ģitāru rokās. Māsai nāca klavierskolotāja, kura man mācīja ģitāru. Pēc tam vecāki man nopirka ģitāru.”

Šogad simt gadu aprit, kopš dzimis vēl kāds ļoti muzikāls Birkens – Armanda tēvocis Haralds jeb Harijs Birkens, Kanādā ļoti ievērojams akordeonists, kuru ģimenē sauca vienkārši par Hari. 1926. gada 12. oktobrī dzimušais jauneklis pirmskara Rīgā apguva klavierspēli, devās bēgļu gaitās, kā akordeonists piedalījās Zēdelhemas (Beļģija) gūstekņu nometnes ansamblī „Gājputni”, tad koncertēja dažādos sastāvos Vācijā, līdz 1950. gadā ieceļoja Monreālā. Tur H. Birkens izvērsa neticami plašu darbību: uzstājās solo, ar savu varietē ansambli, apguva dažādu tautu deju un popmūzikas repertuāru. 1967. gadā ar tautiešiem ieskaņota plate Latvian Dance Party – latviešu mūžzaļas dziesmas, kas izdota arī Latvijā. Mūžībā ievērojamais akordeonists devās 2018. gadā, un radiniekam Armandam onkoļa ļoti pietrūkst.

„Atļaušos palielīties, ka Haris tika novērtēts kā labākais akordeonists Kanādā. Viņu pat mēģināja aizvilināt uz Ameriku, Lasvegasas šovu, bet viņš atteicās. Burvīgs cilvēks, tik labs, šad tad sazvanījāmies. Tēvocis stāstīja, ka viņš ar savu grupu spēlēja Selīnas Dionas kāzās vakariņu laikā.”

Gan tēvocis, gan paša mamma, meiteņu ansambļa vadītāja, iedvesmoja Armandu no mazotnes pievērsties mūzikai, kurā viņš daudz skolojies, tomēr maizi pelnīja citos darbos. Vēl pirms Ilmāra Dzeņa aizstāšanas „Piecīšu” sastāvā, Birkens uzstājās ar grupu kā viesis kopā ar vecāko māsu. „Piecīšu” dibinātājam Albertam Legzdiņam patika koncertos iesaistīt jaunos talantus, līdzīgi darīts Latvijā rīkotajos koncertos, kuros bieži piedalījās bērnu ansambļi. Arī tagad koncertos „Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu” piedalīsies bērnu popgrupa „Karameles”.

„Ja pārskatām „Čikāgas piecīšu” vēsturi kopš pirmajām dienām, es uzskatu, ka tas bija liktenis, kas mums bija savā veidā labklājīgs – vienmēr uzradās pareizie cilvēki pareizā laikā. To es varu teikt arī par sevi. No ansambļa aizgāja trīs cilvēki, 1972. gadā „Piecīšiem” nenotika neviens koncerts, jo nebija sastāva. Man bija deviņpadsmit, turklāt es Čikāgā biju dziedājis no septiņu gadu vecuma, kā arī spēlēju ģitāru.”

Par pieņemšanu ansamblī Armands vienmēr juties un jūtas laimīgs, diemžēl par „Piecīšiem” sevi sauc vien viņš un Lorija Vuda. Šādā sastāvā šovasar, jūlijā vairākos konceros līdz ar palīgspēkiem tiks svinēta „Čikāgas piecīšu” 65. jubileja , skandējot ansambļa populārākās dziesmas!

Interesanti, ka jaunībā Birkens studējis teoloģiju, vienubrīd domājot par mācītāja kalpošanu, taču sludināt iznāca nevis no kanceles, bet gan skatuves. Zīmīgi, ka pēdējos gados Armandu aicina muzicēt bērēs, kas ir cilvēka biogrāfijā ļoti nozīmīgs notikums. Kā liels romantiķis, līdzīgi Albertam Legzdiņam, Birkens līdz asarām izjūt dzeju, tās nozīmi, kas ieskanas viņa paša sacerētajās dziesmās ar Ilzes Kalnāres, Valda Krāslavieša, Ramonda Frišmanes un citu dzejnieku vārsmām. Vairākām melodijām vārdus sacerēja Legzdiņš, tostarp, plaši iemīļotajai dziesmai „Mūsu mīlestība”, kura jo sevišķi pēdējos gados ir bieži atskaņota un pārskaņota.

„Tur ir idejas no manas dzīves, kuras pārrunāju ar Albertu, es sēdēju pie lauvām ar vienu sievieti, man pat bildes ir no tā. Žēl, ka Alberts nepiedzīvo šīs dziesmas pēdējo gadu triumfu.”

Sacerot dziesmas, ko darīja galvenokārt Alberts Legzdiņš un Armands Birkens, „Piecīšiem” bija trīs galvenās tēmas: pirmais, protams, patriotisms. Otrs – mīlestība, un trešais – smieties pašiem par sevi un pasauli.

„Ar humoru „Piecīši” atšķīrās no visām citām grupām, un smieties cilvēkiem vajag. Mums bija arī nepārspējami skeči, pat tie, kas tika uzvesti sešdesmitajos.”

Iedvesmu dziesmai „Roze” Armands atrada mammas atmiņu kladē, kur bija ierakstīts Ilzes Kalnāres dzejolis – mūziķis jūtas gandarīts, ka par skaņdarbu saņēmis uzslavas no kolēģiem mūziķiem. Kopā sacerētas apmēram 30 dziesmas, no mammas kladītes ir arī dziesmas „Vasara” dzejolis.

„Tagad es, lidmašīnā lidojot, jau turēju rokā papīru, meklējot variantu. Man ir dzejolis, kura autore ir viena no pazīstamākajām dzejniecēm Latvijā. Es pielikšu meldiju šai dzejai, jo tā nedrīkst sēdēt grāmatā vai skanēt bez mūzikas. Tas ir izaicinājums to atrast!”

Koncerti „Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu” ar Armanda Birkena priekšnesumiem notiks 4. maijā – Valmieras Kultūras centrā un 11. maijā – Rīgā, VEF Kultūras pilī. Tajos piedalās Viktors Lapčenoks, Liene Šomase, Uģis Roze, Lorija Vuda, Guntis Veits u.c.