Bungu meistars un sitaminstrumentu spēles pedagogs Ikars Ruņģis 26. martā nosvinēja 60. jubileju, pirmoreiz sapulcinot uz to savas ģimenes locekļus. Otra viņa ģimene ir grupa „Pērkons”, trešā – ansamblis „Menuets”, savukārt bērnu – ka ne saskaitīt: skolnieki Aizputē un Bauskā. Turklāt jau sen Ikars sacer dziesmas, ne tikai mūziku, bet arī vārdus, bet pēdējos gados viņš izmēģinājis roku skolu repertuāra papildināšanā ar skaņdarbiem mācību repertuāram, un ne tikai.

Ruņģi no Madonas netālajā Kusā bijusi labi zināma dzimta – Ikara tēvs Jānis un mamma Velta, čakli darbarūķi, bija saistīti ar mākslu un pašdarbību. Jānis bērnībā spēlējis vijoli, arī citus instrumentus, un pat tālāk par tēvu mūzikā devušies divi dēli – tenors Guntars un bundzinieks Ikars.

„Parasti brāļi un māsa ir svinējuši lielākas jubilejas, pirmoreiz radus ciemos saaicināju arī es – kopā bijām cilvēki trīsdesmit. Kusa ir mazs ciems, divas mājas, skola un darbnīcas .”

Guntars Ruņģis apguva ģitārspēli, pat nodibināja grupu, Ikars gāja līdzi uz mēģinājumiem, tētis spēlēja bungas, darbojās kapelā.

„Kad tētis spēlēja kādā zaļumballē, nostājos blakus un jutos lepns, ka visi dejo, un tā uzmanība – cik skaisti! Bet nošu mācīšanās negribēšanas dēļ mācījos mākslas, nevis mūzikas skolā Madonā.”

Mūzikas pamatu trūkumu Ikars vēlāk nožēloja, līdz šim viņš jūtas neomulīgi, spēlējot ar lielo orķestri, kaut grupai „Pērkons” bijis ne viens vien šāds koncerts, un saspēle ar simfonisko gaidāma arī ansamblim „Menuets” Imantdienās.

Brāļa ietekmē Ikars iestājās mūzikas vidusskolā Cēsīs, pirms tam sarunāja repetitoru Madonas mūzikas skolā, jo spēlēt gribējās. Bet bija problēmas ar pedagogu, ieskaitei Ikars repertuāru iestudēja pats. Pēc otrā kursa viņš devās uz Liepājas mūzikas vidusskolu, kurā iestājās reizē ar Zigfrīdu Muktupāvelu.

„Arī Liepājā tolaik nebija bungu komplekta, kas izklausās briesmīgi. Un es nekad sevi nesmu uzskatījis par labu bundzinieku, jo labā kāja vienmēr rada problēmas, kuru traumēju bērnībā, kad pēc biešu vākšanas rudenī braucām ar brāli Guntaru, kurš mani uzsēdināja uz divriteņa priekšējā rāmja. Laidām no kalna lejā, un es iegrūdu spieķos pēdu.”

Jau Cēsu mūzikas skolas otrajā kursē Ikars dzirdēja grupas „Pērkons” koncertu. Protams, viņš nenojauta, ka pēc dažiem gadiem viņu šajā ievērojamajā rokgrupā uzaicinās spēlēt. Tas gan notika vēl pēc dienesta padomju armijā, kurā piedzīvoto Ruņģis aprakstījis autobiogrāfiskajā grāmatā „Cietumsargs ar bungu kociņiem”.

„Sākot no 12 – 13 gadiem izlasīju 200, 300 grāmatas gadā. Ārkārtīgi daudz lasīju. Ļoti patika Hašeka Šveika dēkas Pirmajā pasaules karā. Mani armijas piedzīvojumi likās kaut kas līdzīgs, tikai citā laikmetā un citā situācijā. Pēc armijas ilgi netiku vaļā no sajūtas, ka man tas ir jāuzraksta.”

Triju nedēļu laikā tapa memuāri par piedzīvoto dienestā, cietuma apsardzē, vēlāk atmiņas Ikars papildināja, lai taptu apjomīgāka grāmata.

Pārnākot no armijas 1988. gada pavasarī, Ikars nezināja, ko darīt, līdz viņam darbu atrada skolasbiedrs Zigfrīds. Uz ielas satiktais Juris Kulakovs bija teicis, ka „Pērkonam” vajadzīgs jauns bundzinieks.

„Juris bija vaicājis, vai nezina kādu normālu, sakarīgu cilvēku, kurš arī spēlētu bungas. Bet es divus gadus nebiju spēlējis vispār!”

Pirmais patstāvīgais koncerts Ikaram notika Sabiles estrādē 12. jūnijā, iepriekš pirmajā daļā vēl spēlēja Strazdiņš, Ruņģis piedalījās deju programmas priekšnesumā. Sākumā stīvās rokas kustējās arvien veicīgāk, mēnesi bundzinieki darbu dalīja uz pusēm. Nu koncertiem sajucis skaits – noteikti pāri tūkstotim, tuvākais notiks Līvānu novada Kultūras centrā Juru dienā 23.aprīlī, kad leģendārā rokgrupa “Pērkons” aicinās ikvienu Jura Kulakova draugu, cienītāju, fanu uz īpašu satikšanos rokkoncertā “Kaza kāpa debesīs”. Visi ieņēmumi tiks izlietoti komponista piemiņas vietas izveidei Līvānos, Līvānu dzelzceļa stacijas apkaimē.

Jau trešoreiz „Pērkons” piedalīsies arī Valmieras teātra viesizrādēs „Mēs, roks, sekss un PSRS” Dailes teātrī no 3. līdz 5. maijam

„Rutīna neiestājas, jo tik bieži koncerti nenotiek, tā kā drīzāk jūtu alkas atkal uzspēlēt! Juris reāli spēlē ar mums, no ierakstiem izvilktas viņa partijas datorā.”

Raidījumā skan tikai Ikara sacerētas dziesmas: ja kāds audzēknis neierodas uz stundu, viņš sēžas pie klavierēm un uztausta jaunu melodiju – tā tās arī visbiežāk tapušas.

„Pirmās sāku jau gados piecpadsmit mēģināt izdomāt. Bija izdomātas kādas divas, un, kad sāku spēlēt „Pērkonā”, Juris Kulakovs teica, ka visiem jāsāk komponēt, jo cik tad viņš viens pats var rakstīt. Tad viņš skaņdarbus apskatīja, šo to piekoriģējām, tā tapa viena no manām pirmajām dziesmām „Vēl vienu brīdi” – internetā var atrast 1989. gada ierakstu Valkas kultūras namā.”

Pašlaik radīts ap 40 dziesmu, tās ieskaņojuši Ikara uzrunāti solisti Adrians Kukuvass, Evija Sloka, Ieva Sutugova, Ainars Virga, Zigfrīds Muktupāvels, Andris Ērglis, Roberts Pētersons, arī grupa „Novadnieki”, kurā kādu brīdi Ruņģis spēlēja bungas.

Viņš lepojas, piemēram, ar dziesmu „Vienmēr no jauna”, kas sacerēta kā himna par godu Mārupes mūzikas un mākslas skolas 10. jubilejai. Stundas laikā Ikaram dziesma bija gatava, jau pēc darbadienas Mārupē, braucot mājup, sāka skanēt melodija. Bijusi pat doma to atskaņot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, tāpat Ikars lepojas ar dziesmu "Tilu lilu", kuru dzied daudzos bērnu dārzos.