Kārtējoreiz atklājot jaunus mūzikas noslēpumus, raidījums veltīts latviešu estrādes karalienei Margaritai Vilcānei, dziedātājai, kurai aplaudējuši simtiem tūkstoši klausītāju dažādās pasaules valstīs un kontinentos un bez kuras pašmāju estrādes mūzika nav iedomājama. „Novēlu cilvēkiem iztīrīt smadzenes no visa liekā” – tie ir M. Vilcānes vārdi kādā no jaunākajām intervijām, kuru decembra mēnesī viņai bijis ļoti daudz, un to iemesls – apaļā jubileja, kurai par godu izdota arī grāmata „Mirgo mana Margarita”…

Lieli, skaisti solokoncerti – tā ir pašas dziedātājas iedibināta tradīcija, sākot ar 1973. gadu, un arī 2020. gadā bija ieplānots M. Vilcānes jubilejai veltīts sarīkojums Lielajā Ģildē, kurā skanētu viņas repertuāra dziesmas un būtu apskatāmi dziedātājas brīnišķīgie skatuves tērpi, bet dzīve ieviesa korekcijas labajos plānos. Cerams, koncerts notiks, kā ieplānots, 2021. gada 12. aprīlī, un tad noteikti māksliniece ieradīsies galvaspilsētā, no kuras attālinājusies, lai savas dienas vadītu piejūrā, Upesgrīvā. Šoreiz raidījumā skan pirms vairākiem gadiem par godu kādai citai jubilejai veltītas intervijas fragmenti, kurā Margarita Vilcāne stāstīja par savu bērnību Sibīrijā, atgriešanos Rīgā, skolas gaitām, ceļu uz lielo skatuvi, daudzveidīgo repertuāru, kur skanējuši dziesmu simti.

„Opaps jau pirms kara gribēja braukt atpakaļ uz Latviju, bet nepaspēja. Man bija pieci gadi, kad ieradāmies Rīgā, un es visu ļoti labi atceros. Tas bija oktobra mēnesis, pavēls rudens, agrs rīts. Mūs no stacijas droška veda pa Avotu ielu pie vecātēva jaunākā brāļa, kur dzīvojām līdz pavasarim.”

Vilcāni apmetās Rīgas centrā, Margarita jau skolā sāka dziedāt, piedalījās arī citos mākslinieciskās pašdarbības pulciņos, bija aktīva sportista. Pēc vidusskolas strādāja Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā, kur bija īpaši iekārtots cehs jauniešiem, kuriem darba stāžs bija nepieciešams, lai varētu iestāties augstskolā. Rūpnīcas klubā Vilcāne sāka dziedāt, nopietni skolot savu balsi, lai kā nākas varētu dziedāt solo Ivara Mazura vadītajā orķestrī „Armatūra”.

„Manuprāt šis orķestris nebija sliktāks par toreiz nodibināto Rīgas estrādes orķestri, tur spēlēja visa Latvijas džeza mūziķu elite.”

„Armatūrai” sekoja Rīgas estrādes orķestris, kur Margarita bija soliste 12 gadus, un viņas balss tā īsti atplauka, strādājot Raimonda Paula vadībā. 1970. gadā Mikrofona aptaujā uzvarēja viņu kopdarbs, dziesma „Baltā saule”.

„Bija arī daudz kritikas par „Balto sauli”, daudziem tas raisīja izbrīnu, ar ko tad šī pavisam vienkāršā dziesma guva tik milzīgu publiku atsauksmi. Līdz šai dienai šī dziesma daudziem asociējas ar kaut ko lielu, kaut ko nozīmīgu.”

Raimonds Pauls, Gunārs Freidenfelds, Uldis Stabulnieks, Jānis Sildegs, Zigmars Liepiņš, Aleksandrs Kublinskis – vai visi redzamākie populārā žanra skaņraži sacerēja dziesmas Margaritas balsij. Sākot ar 1986. gadu viņiem piebiedrojās dziedātājas dēls Andris Vilcāns, kurš rūpējas par to, lai viņa talantīgajai mammai nekā netrūktu. Lai būtu skaista māja jūrmalā, kur pavadīt pelnītās atpūtas gadus. Taču dziedātājai pašai nepatīk skatīties atpakaļ un krāt slavas laiku atmiņas:

„Es esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem dilemmas nebija. Laikam jau piedzimstot zināju, ka būšu dziedātāja. Dziedāju mammas klēpī, visa ģimene bija lieli dziedātāji. Un vecaimātei bērnībā stāstīju: „Būšu slavena dziedātāja, un es tev nopirkšu skaistu, baltu māju.”