Grupas „bet bet” parādīšanās uz Latvijas populārās mūzikas skatuves 1991. gadā pielīdzināma „klusajai revolūcijai”, jo iepriekšējos gados latviešu grupas aizrāvās ar hārdroku un lielākoties veltīja savas kompozīcijas patriotiskām tēmām. Te negaidot uzradās muzikālu jauniešu grupa, kas apdziedāja mīlestību, meitenes un to līksmo dzīvi, kāda visus sagaidīja pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, un radīja mūziku dejām. „bet bet” mūziķi ne tikai jautri dziedāja, bet arī jautri dzīvoja, ko ar labpatiku raidījumā atcerējās divi no grupas dibinātājiem – Guntars Račs un Zigfrīds Muktupāvels.

Guntars un Zigfrīds sadraudzējās jau 20. gs. 80. gadu sākumā Liepājā, kad viņu devīze bija: „satikt meitenes un labi pavadīt laiku”. Zīmīgi, ka, rodoties „bet bet”, abi jau bija mūzikā daudz ko sasnieguši.

Zigfrīds:

"Pirmais izjuka "Jauns Mēness", "bet bet" kodols bija trīs mēnessērdzīgie, kas pieaicināja mani. Pēc Amerikas visi ansambļi izjuka, "Zodiaks" nebija izņēmums. Esmu diezgan daudz domājis par to, kāpēc tā notika. „bet bet” rašanās jau ir spogulītis visam, kas tolaik bija būtisks mūziķu vidē. Daudziem likās, ka - atliek tikai pārkāpt tam dzelzs priekškaram un visi būsim vareni un slaveni. Bet izrādījās, ka taipus okeānam mūs neviens negaida, izņemot dažus trimdas latviešus."

Guntars:

„1990. gada beigās daži no „Jauns Mēness” palika Amerikā, mums bija diezgan lielas nesaprašanās ar Ainaru Mielavu, palikām trijatā un domājām, ko darīt. Sākumā gan pieaicinājām Ainaru Virgu – nez vai „Līvi” arī bija aizbraukuši uz Ameriku, vai tikai pajukuši? Bet tur nekas prātīgs nesanāca, un Zigfrīda pievienošanās bija izšķirošs brīdis. Es no Amerikas biju atvedis četrceļu magnetafonu, ar to viss sākās.”

Kad 1991. gada vasarā "bet bet" spēlēja "Liepājas dzintara" naktsballē, trako deju rezultātā iebruka estrādes "Pūt, vējiņi" grīda.

Zigfrīds:

"Mūsu veiksme bija tas, ka muzicējām bez pretenzijām. Vienkārši darījām blēņas, kas toreizējā drūmajā ainā, ar reketu un brūkošo ekonomiku, bija tas, kas vajadzīgs. Mums pašiem tā bija izklaide, gribējās kaut ko darīt, jo abi ar Guntaru strinkšķinājām ģitāras."

Guntars:

"Nosaukums "bet bet" ir kolektīvs lēmums. Varianti bija visādi. Pat dziesma „a bet, nu bet” – spēlējāmies ar vārdiem, pēc tam izdomājām vienu versiju. Rotaļājāmies ar vārdiem, neko sevišķu nemeklējām."

Savas darbības 30 gados "bet bet" snieguši apmēram pusotru tūkstoti koncertu, izdevuši vismaz četras labāko dziesmu izlases, arī iepauzējuši, lai 90. gadu otrajā pusē Zigfrīdam un Guntaram ļautu īstenot dueta "Gans un avis" ieceres. Sekoja triumfāla atgriešanās ar albumu "Laiks iet", kam sekoja sadarbība ar J. Mediņa mūzikas skolas zēnu kori Ziemassvētku dziesmu albumā. Ansambļa slavas galeriju papildina uzvara festivālā „Liepājas dzintars ‘92”, uzstāšanās Sopotas festivālā Polijā, Karlshamnas festivālā Zviedrijā, Zelta disks par albumu „Nepārmet man” ar Raimonda Paula dziesmām, un, galvenais, publikas nepārejoša mīlestība. Turklāt atšķirībā no „pilngadniekiem” „Menueta” un „Pērkona”, kas gadudesmitiem ceļ priekšā vienas un tās pašas dziesmas, „bet bet” arvien rada kaut ko jaunu:

Zigfrīds:

„Jauns albums būs, ja pašiem ļoti gribēsies, vai radīsies kāds, kuram nevar atteikt. Šogad noteikti pabrauksim ar savas 30. jubilejas koncertiem, cerams, ar nakšņošanu, kas rada augsni radošai kopābūšanai. Bet koncerta ar simfonisko orķestri noteikti šogad nebūs.”

Zigfrīds „Vakara vējā” gan reiz jau ir dziedājis ar simfonisko orķestri, taču mūziķiem nav ambīciju pēc orķestra, bet gan vēlme apceļot dzimtās zemes āres.

Guntars:

„Man virsotne ir uzstāties meža vidū vietā, kur nekad neesmu bijis. Tur, kur viss notiek pa īstam, tur iederamies arī mēs kā dabīgs produkts. Šo sajūtu, ka tevi gaida, nevar nopirkt."

Aizkadrā sarunai palika kopā ar grupu „Odis” turnejas laikā izdzertais konjaka spainis, taču no savas trauksmainās jaunības mūziķi nekautrējas. Daļēji tā apdziedāta „bet bet” agrīnajās dziesmās. Un hiti, bez kuriem ansambļa koncerts nav izdevies, jau gadiem ilgi ir „zelta galā” ir „Kāpēc man nav Mersedess”, „Vakara vējā”, „Diena” un „Man vienalga”. „Zelta zelta gals” ir „Mēmā dziesma”, dažreiz lūdz nodziedāt arī „Pieklauvē”.