Populārā dziedātāja un dziesmu autore Santa Kasparsone Latvijas radio 2 klausītājiem ir pazīstama gan ar saviem solopriekšnesumiem, gan duetiem – visbiežāk jau ar Ēriku Gruzniņu. Abu iepazīšanās notikusi neklātienē, kad Ēriks savā albumā, Santai nezinot, iekļāva viņas dziesmu. Par šo un citiem ar mūziku saistītiem dzīves notikumiem Kasparsone bija gatava dalīties ar klausītājiem raidījumā, kas tapa par godu viņas 45. jubilejai. Šīs skaistās dienas rītā no vīra Kaspara dziedātāja saņēma skaistu rožu klēpi – varbūt arī par to taps dziesma, jo Santa savā mūzikā apraksta to, kas ar viņu noticis, kā viņa jūtas, sasaucoties ar daudzu domām un pasaules redzējumu.

Kā Santa Groza meitene apmeklēja Ābeļu skolu, kur arī sāka komponēt. Tas notika, kad literatūras stundā skolotāja Ausma Bērziņa uzdeva iemācīties dzejoli „Birst ābelei balti ziedi”:

„Dzejolis man likās ļoti piņķerīgs, gāja ļoti grūti ar mācīšanos. Tad piesēdos pie klavierēm un sarakstīju melodiju šim pantiņam. Un nākamajā dienā lūdzu skolotājai – „vai drīkst nevis skaitīt, bet nodziedāt šo dzejoli?” par ko visa klase un arī skolotāja bija stāvā sajūsmā. Tā arī radās mana pirmā dziesma.”

Santas vecāki dzied, taču muzikalitāti viņa ar brāli Raimondu mantojusi no vectēva, kas bijis muzikants – spēlēja akordeonu, labi dziedāja. Gan Santa, gan Raimonds komponē, taču par profesionālu mūziķi kļuvusi tikai Santa – jau Ābeļu skolā viņa dziedāja koncertos, diriģēja kori, spēlēja pavadījumus, vadīja pasākumus, par šīm aktivitātēm izpelnoties ceļazīmi uz slaveno nometni „Arteks”. Tas bija liels stimuls šādas aktivitātes turpināt nākotnē:

„Mūzikas skola man nepatika, bet mamma uzteica manu dziedāšanu un rosināja iet tālāk pa mūzikas ceļu. Beidzu 9. klasi, un gribējās mācīties medicīnu, bet ķīmijā neveicās tik labi, kā gribētos. Aizbraucu uz Daugavpils mūzikas koledžu pamēģināt iestāties, un tur solfedžo skolotāja dzirdēja manas dziesmas un paredzēja, ka iešu tālu."

Absolvēta Daugavpils mūzikas koledža, pēc tam Daugavpils Pedagoģiskā universitāte. Kasparsone strādā par mūzikas skolotāju, māca bērniem dziesmas arī ne no mācību grāmatas un stāsta par latviešu populārās mūzikas vēsturi. Santa vada arī vairākus korus – viņas dzīves centrs ir Jēkabpils, kur jau ilgus gadus ir aktīva šlāgermūziķu saime. Santa par tās locekli kļuva sešpadsmit gadu vecumā, un studentei dziedāšana vietējā kafejnīcā bija laba pieredze emocionāli un arī materiāli:

„Skolas ballītē uzstājās „Kreicburgas ziķeri”, mūsu pašu jēkabpilieši, un mēs ar Kasparu Kasparsonu, kas kļuva par manu vīru, palūdzām, lai atļauj nodziedāt vienu dziesmiņu. Un nodziedājām „Uzsniga sniedziņš balts”. Pēc tam mūs uzaicināja muzicēt kafejnīcā, kaut gan nebija pat savas aparatūras. Tā arī aizsākās mana skatuves dzīve. Tolaik varēju iet un būt skatuves priekšā pilnīgi bez uztraukumiem, bet, jo gudrāks kļūsti, jo ir lielāka atbildība.”

Par godu 45. jubilejai nebija plānoti koncerti, taču Kasparsone cer nākamgad atzīmēt 30 gadus, kopš viņa ir uz skatuves, turklāt šogad aprit 20 gadu kopš viņas debijas albuma „Krāsaini sapņi” izdošanas.

„Tie bija mani pirmie ieraksti studijā, protams, trīcēju kā apšu lapa. Bet arī šobrīd es uztraucos, rakstot dziesmas, tas laikam ir normāli. Pirmkārt, komponēšanai man vajadzīgs noskaņojums dvēselē. Saklausu divu, triju vārdu salikumu un saprotu, ka jāiet rakstīt dziesmu. Dažreiz tas notiek naktī, un man pie gultas vienmēr ir papīra lapa un zīmulis atvilknē – ātri ieslēdzu lampu un pierakstu vārdus. Ja mūza atlidojusi, ir jāceļas un jāiet pie klavierēm. Mana ģimene ir pieradusi, ka tad, kad radu savu mūziku, savus stāstus, traucēt nedrīkst, pat iet cauri istabai.”

Dziesmas rakstot, Santa mēģina redzēt savu klausītāju reakciju kā šahā, vienu solīti uz priekšu. Un ir gadījies lapu saburzīt un izmest atkritumos. Taču viena no pēdējām Kasparsones dziesmām „Es dzīvošu” radusies nevis mājās, pie klavierēm, bet pie Saukas ezera, kas dziesminiecei ir viena no mīļākajām vietām Latvijā, un viņu ģimenei tur ir atpūtas vieta.

„Biju pārgurusi un izdegusi. Aizskrēju turp pusnaktī, un no manis izlauzās šie vārdi – „es dzīvošu, lai dzirdētu no mīļajiem ik čukstu”. Steiga un skriešana ar koriem, skates, konkursi, skola paņēma tik daudz enerģijas, ka radās dziesma par to, kas tad ir svarīgāks – darbs vai mani mīļie…”