27. janvāra rīts 2011. gadā nāca līdz ar sēru vēsti par mūziķa, dziedātāja, dzejnieka, aktiera Mārtiņa Freimaņa negaidīto aiziešanu mūžībā. Tā sagrieza kājām gaisā daudzu cilvēku dzīves, un kopš tās dienas uzmanīgāk ieklausījāmies Mārtiņa dziesmu vārdos, meklējot tajos atbildes uz sāpīgo jautājumu – kāpēc tik ātri?

Kopš tā laika apritējuši apaļi desmit gadi, un par šo laiku, Mārtiņa Freimaņa cilvēcisko pusi un viņa daiļrades aktualitāti raidījumā runāja viņa draugi un kolēģi, kuriem arī šis laiks paskrējis ātri.

Elita Mīlgrāve, Mikrofona Ierakstu valdes priekšsēdētāja, Mārtiņa Freimaņa fonda valdes locekle:

"Mūsu birojā, tolaik vēl Mūkusalas ielā, viņš ienāca džinsu kombinezonā, kā tāds strādnieciņš. Pie mums Mārtiņu atveda Dace Paula, teica, ka vajadzētu kādus kopīgus projektus. Pirms tam jau Mārtiņu bija noskatījis Guntars Račs, pēc dalības izrādē „Kaupēn, mans mīļais”.

Viņš bija ļoti gaišs, vienmēr nāca ir idejām, un mums tikai bija jāspēj to visu aptvert un pielāgot realitātei. Sirsnīgs kā cilvēks, ļoti viegli bija ar viņu strādāt. Ātri nojuka robežas starp to, kas ir bizness un draudzība. Neaizmirstama bija piedalīšanās viņa rīkotajos pasākumos, kur vienmēr bija sirds un dvēsele. Arī manās dzimšanas dienās Jūrmalā, Mellužos – pēc viņa aiziešanas vairs neesmu rīkojusi šādus lielus pasākumus ar dziedāšanu, roka neceļas. Cilvēks, kuru es vienmēr atcerēšos. Mārtiņš ļoti ietekmēja manu domāšanu, ar kādu gaišumu viņš lūkojās uz pasauli.

Mārtiņa Freimaņa fondā galvenais bija viņa piemiņas saglabāšana  – uzstādījām piemiņas akmeni, sarīkoti koncerti un pasākumi ne tikai Aizputē, un joprojām strādājam pie lielā projekta „Sapņu tilti” – tā ir iecere uzbūvēt multifunkcionālo aprūpes centru bērnu paliatīvajai aprūpei.”

Grupas „Tumsa” menedžeris, aizputnieks Mareks Bērents:

„Daudziem tas bija šoks, viņa aiziešana, daudzi nezināja, ka viņš ir saslimis, un, protams, arī mani satrieca ziņa, ka Mārtiņa vairs nav. „Tumsas” vīri ir izveidojuši savu projektu „Pēc tumsas”, par kuru vēl pārāk agri runāt – lai izdodas tas, ko viņi iecerējuši. Bet līdz ar Valtera aiziešanu grupa „Tumsa” izbeidza savu pastāvēšanu.

Man doma par to, ka varētu būt filma par Mārtiņu, ir jau gadus sešus, septiņus. Mākslas filma, jo dokumentālo Arvīds Krievs ir uztaisījis brīnišķīgi. Bet man būtu bail tai ķerties klāt, jo būtu neobjektīvs.”

Dziesminiece Maija Kalniņa, kas ar Mārtiņu kopā muzicēt sāka 1990. gadā:

„Šie desmit gadi bijuši kā mūžība un kā viens mirklis. Ļoti pilnasinīgi un dzīvi ar Mārtiņu. Katru gadu 27. janvārī, dienā, kad saņēmām vēsti, ka mūsu draugs ir aizlidojis, un tad es viņam rakstu vēstuli vai nu uz papīra, vai domās. Un arī vakar es viņam rakstīju, ka viņš miris īsti nav, jo draudzība ir nepārejoša tagadne. Tas, cik viņš ir dzīvs, būdams miris, man ir lielākais brīnums, kas piedzīvots uz zemes. Mārtiņš ir ļoti dzīvs visus šos desmit gadus, un ne tikai man, bet daudziem ļaudīm turpina būt. Daudz ko mēs aizmirstam, bet Mārtiņš sevi neļauj aizmirst. Viņa radošais devums ir ļoti bagātīgs, ieskanas radio, cilvēkos, atmiņās.

Ar Normundu Kalniņu esam sākuši darbu pie Mārtiņa pirmo dziesmu atjaunošanas, kuras pasaule vēl nav dzirdējusi. Cerams, šogad varēsim nodot desmit, divpadsmit dziesmas no laika, kad viņš sāka spēlēt ģitāru Aizputes vidusskolā.”

Dzejnieks, mūziķis, izdevējs Guntars Račs:

„Es domāju, ka tukšumu, kas radās pēc Mārtiņa, to viņa tukšumu, nevienam neizdosies aizpildīt. Ne man, ne kādam citam, jo viņš bija ļoti savdabīgs, ko spējam novērtēt ar laika distanci. Varbūt esot klāt, tuvumā, ikdienā ne vienmēr tas bija redzams. Jo vairāk laika paiet, jo vairāk es Mārtiņa dziesmās sajūtu tieši viņam raksturīgo savdabību, kuru nav vērts atkārtot. Viņš ir ieņēmis savu, paliekošu vietu dziesmu radīšanas procesā.”

Dziedātājs, komponists Lauris Reiniks, kuru ar Mārtiņu saistīja kopīgs dziesmu radīšanas process un cieša draudzība:

„Jebkurā jomā man ir ļoti liels spēks pieradumam, un es rēķinājos, ka man ir mūzika, ka nesīšu to Mārtiņam, viņš ieklausīsies un zinās, ko es gribu dziesmā pateikt. Tobrīd biju sācis savas Baltijas aktivitātes pēc dziesmas „Es skrienu”, un, kamēr meklēju citu dzejnieku Mārtiņa vietā, es šo laiku veltīju, lai mūsu labākās, kopā radītās dziesmas piedāvātu kaimiņiem: „Pasakā”, „Es esmu tev dzīslās”, „Sirds sadeg neparasti”. Tad pats kaut ko uzrakstīju, ar Guntaru Raču sadarbojos, ar Maiju Kalniņu tapa viena dziesma.

Grūti noticēt, ka jau pagājuši desmit gadi, jo viņa mūzika skan radio un TV. Cilvēkiem jānodzīvo pilns mūžs, nevis jāaiziet pašā pilnbriedā, jaunībā, bet dzīve iet uz priekšu, un mēs Mārtiņu nekad neaizmirsīsim. Man patiesībā nemaz negribas iet uz tām vietām, kur bijām kopā, jo man negribas skumt. Ik pa brīdim aizbraucam uz kapiņiem, aizvedam puķītes, balzamiņu, uzpīpējam – visu to, ko Mārtiņš pats būtu darījis…”